Tikumības torte un Blaumanis

Vienmēr esmu domājusi, ka Karlsons, kurš dzīvo uz jumta, patiesībā ir egoistisks tipiņš, kuru interesē tikai tas, vai torte būs pietiekami liela, nevis tas, kā viņa kompānijā jutīsies Brālītis. Grāmata par propellera būtni nekad nav bijusi manas bērnības mīļāko izdevumu skaitā, taču es saprotu, ka izpratnes ir dažādas, tāpēc nemēģināju nevienu apgrūtināt ar vērtējumiem, kur nu vēl iespaidot lasītājus ar tekstiem, ka, lūk, šis varonis var jums iemācīt egoismu un ko tik vēl ne.

Taču Saeimā, raugi, spriež citādi. Jo Saeimā ir atbildīgi cilvēki, deputāti, kuri dien’ un nakt’ domā par tautas likteņiem, ņemot vērā ne tikai materiālās, bet arī morālās iespējas. Un morālei vienmēr ir jābūt baltai kā pērnais sniegs, sevišķi tad, ja ir runa par jauno paaudzi. Tāpēc deputāte Jūlija Stepaņenko (Saskaņa) izglītības komisijas sēdē ierosināja likuma grozījumus, kas liegtu skolās izmantot tādus mācību līdzekļus un citus materiālus, «kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko audzināšanu». Visam jāatbilst Satversmei un tajā iekļautajām vērtībām, piemēram, tādām kā laulība un ģimene. Par grozījumiem nobalsoja NA, Saskaņas un Reģionu apvienības deputāti.

Nevar pārmest cilvēkiem, ka viņi vēlas būt tikumiski un audzināt tikumībā arī jauno paaudzi. Bet tad nāksies pārskatīt literāros darbus, kas ir, nebīsimies šā vārda – obligātās literatūras sarakstā. Pirmo vajadzētu aizliegt Rūdolfu Blaumani: vienā no novelēm purva bridējs Edgars paved vešerienes meitu Kristīni un dzer kā lops. Morāles principu – nekādu! Citā novelē Raudupiete ļauj nomirt savam dēlam Matīsam, lai tiktu pie iekārotā Kārļa. Vai kaut ko tādu var mācīt skolēniem?! Ne smakas no vērtībām, kas tiek dēvētas par laulību un ģimeni. Un luga Skroderdienas Silmačos? Tur taču vienas vienīgas intrigas, sekss un palaidnības! Jaunā paaudze no tā neko labu nevar iemācīties. Nemaz nerunāsim par ārzemju autoriem, no kuriem Šekspīrs ir viens no briesmīgākajiem: viņš reklamē agrus dzimumsakarus, kuros iesaista faktiski bērnus – četrpadsmitgadīgo Džuljetu un tādu pašu Romeo. Tikumība pazūd kā nebijusi.

Ja kādam – gan tikai zinātniskas izpētes nolūkos – jālasa šie šausminoši netikumīgie literārie mēģinājumi, lai to dara, taču tikumiskās tīrības dēļ uz minētajām grāmatām derētu uzlīmēt brīdinošus uzrakstus – tāpat kā uz cigarešu paciņām. Šajā gadījumā varētu būt tā: «Uzmanību! Purva bridējs var pavedināt uz pārmērīgu alkohola lietošanu» vai arī «Skroderdienas Silmačos var izsaukt īslaicīgus antisemītisma uzliesmojumus».

Pēc šīs baisās nopietnības mazliet jāpasmaida. Kaut gan deputāte Stepaņenko nespēja paskaidrot, kādā veidā īstenot «tikumiskos aizliegumus», šāds likuma grozījumu piedāvājums nemaz neizbrīna: kaut kā taču vajag izcelties uz vispārējās garlaicības fona. Protams, valstī vairs nav citu problēmu, kā vien apspriest aizliedzamo grāmatu sarakstu. Tā vismaz izskatījās, baudot pieejamo informāciju par «tikumiskajiem aizliegumiem».

Bet deputāte laikam vai nu nebija kārtīgi noinstruēta, vai nu akcenti nebija pareizi salikti, jo runai acīmredzami vajadzēja būt par kaut ko pilnīgi citu, proti, par konkrētām grāmatelēm, par kurām savulaik tik ieinteresēti cepās bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). Runa tiešām varēja būt tikai par šo «literatūru»: Diena, kad Kārlis bija Karlīna un Diena, kad Rūta bija Rihards. Grāmateles, kurās tiek bīdīta genderisma ideja par to, ka tas nav nekas slikts – mainīt dzimuma identitāti un kļūt par «vidējo dzimti» vai vells viņu zina, ko.

Ne velti Ilze Viņķele tviterā ierakstīja: «Skolā aizliegs māc. līdzekļus, kas «var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību». Piem., Papardes zieda materiālus. NA&Saskaņas kopdarbs.» Protams, vēsu prātu domājot, neaizliegs nedz Blaumani, nedz Šekspīru. Bet Viņķeles atbalstītās karlīnes un rihardus, kā arī citus līdzīgus «garadarbus» gan derētu aizliegt. Lai nejauc gaisu. Savukārt Nacionālajai apvienībai vajadzētu atcerēties, ka neskaidrs formulējums var radīt pamatu ironijai, un šajā gadījumā tā biezā slānī pludoja sociālajos tīklos. Gan par «tikumību», gan par sadarbību ar Saskaņu. Ko šādā gadījumā teiktu Karlsons? Droši vien to, ka torte nekad nevar būt tik liela, lai nebūtu vēl lielāka. Vai tiešām varam gaidīt vēl lielākus brīnumus «tikumisko aizliegumu» jomā?