Pareizs laiks – Maskavas laiks
«Ir iedarbināta pretdarbība,» pēc pagājušās nedēļas LTV raidījuma Sastrēgumstunda izteicās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Protams, tas bija neoficiāls situācijas novērtējums, kā mēdz teikt, privātā sarunā izsprucis. Bet raidījums, kurā Dimanta kungs demonstrēja nepārvaramus runas plūdus, bija par to, vai Latvijā nepieciešams vēl viens krievisks TV kanāls, kura mītnesvieta būtu sabiedriskā televīzij
Nav gan saprotams, par kādu pretdarbību bija runa, jo faktiski visi raidījuma dalībnieki – ar nelielām iebildēm – atbalstīja Dimanta un LTV satura redaktores Ritas Rudušas pārstāvēto pozīciju: izveidot Latvijas sabiedriskās televīzijas trešo kanālu krievu valodā. Iespējams, ar «iedarbināto pretdarbību» bija domāti mani centieni paust viedokli, ka pēc valodu referenduma, kas bija skaidra zīme par latviešu valodas apdraudējumu, nedrīkst pieļaut krievu valodas izplatīšanos, radot ticamību, ka Latvija oficiāli kļūst par divkopienu valsti. Taču – kas gan varētu vēl vairāk «iedarbināt» latviski domājošus cilvēkus aizstāvēt savu valodu kā arvien jauni apdraudējumi, kas turklāt nāk it kā no latviešiem?...
Pagaidām neviens nav atcēlis to, ka integrācija mūsu valstī notiek uz latviešu, ne krievu valodas bāzes. Savulaik pat tika izsludināts projekts Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012.–2018. gadam īstenošanas plāns 2014.–2016. gadam. Tajā tika paredzēts radīt mazākumtautību portālu, mācīt cietumniekiem latviešu valodu, rīkot seminārus vēstures skolotājiem, izstrādāt scenāriju sabiedrisko mediju attīstībai ilgtermiņā utt. Lūk, cik daudz darāmā integrācijas entuziastiem! Bet cik no tā visa ir iedzīvinājies praksē, ieskaitot līdzekļus, kas paredzēti «sadarbības sistēmas izveidošanai starp NEPLP un augstākās izglītības iestādēm, kas sagatavo žurnālistus»?
Viens no maniem jautājumiem augšminētajā TV raidījumā bija tieši tāds: no kurienes jūs domājat ņemt tos Latvijai lojālos krievu žurnālistus, kas objektīvi un patiesi vērtētu to, kas notiek, piemēram, Krievijā un Ukrainā, ņemot vērā mūsu teritoriālo un politisko situāciju? Palasiet taču krievu presi! Te, piedodiet, nepietiks ar jaukiem dabas aprakstiem, lai krievvalodīgie sainteresētos par Latvijas mežiem, pļavām un purviem, te nepietiks ar novadu ziņām. Stāstiem par Latvijas dabu un vēsturiski nozīmīgajām vietām jābūt skolu mācībgrāmatās, bet, ja tas tā nav, tad vaina meklējama izglītības sistēmas mazspējā. Un diez vai kas arī mainīsies, ja virs krieviski apdzīvotajiem novadiem sāksim bārstīt skrejlapas «viņiem saprotamā valodā».
Varu tikai iedomāties, kā šobrīd priecājas dažādi «krievu pasaules» jampampiņi – gan šaipus, gan viņpus Latvijas robežas, sak, esam jūs uzvarējuši bez visādiem referendumiem! Krievu valodas telpas paplašinājums norāda, ka šī uzvara tiek valstiski (!) apstiprināta. Bet jautājums ir tikai par to, kādu auditoriju vēlas uzrunāt NEPLP un Latvijas sabiedriskās televīzijas vadība: vai tie ir vēl pārpalikušie civilokupanti un militārie okupanti, kas šeit palikuši pēc «atbrīvošanas» un latviešu valodu nav iemācījušies ne sitami, ne lūdzami, jo ir pārliecināti, ka pareizais laiks ir Maskavas laiks, vai arī tie ir jaunās paaudzes cilvēki, kuri ir iemācījušies valsts valodu, jo saprot, ka bez tās – nu nekā?
Pirmo sadaļu nav vērts uzrunāt: viņi savu viedokli par Latviju nemainīs. Ne krieviski, ne latviski uzrunāti – nemainīs. Savukārt jaunos cilvēkus gan var un vajag uzrunāt. Taču ne krieviski. Saskaņā ar dažiem pētījumiem, aptuveni 82% gados jauno cittautiešu prot latviešu valodu. Tad kāpēc jātērē miljoni, lai veidotu krievvalodīgu kanālu, kas turklāt nekādā veidā nespēs konkurēt ar Kremļa propagandas kanāliem, kurus šeit iepludina Krievija? Loģiski būtu ieguldīt finanses Latvijas sabiedriskajā televīzijā un radio, lai stiprinātu valstiskuma apziņu, piederību Latvijai, latviešu valodu un kultūru. Bet kur nu! LTV vadība un NEPLP gatavojas veidot krievisku informatīvo telpu, kas perspektīvā, visticamāk, radīs nacionālās drošības apdraudējumu.
Tas ir skaidrs ikvienam, kas zina Latvijas vēsturi un šodienu. Izskatās, ka NEPLP to nevēlas zināt, toties vēlas dzīvot pēc Maskavas laika. Un tas ir ne tikai muļķīgi, bet arī bīstami.