Mīlēt Prāta vētru
«Tagad var redzēt, cik daudzi cilvēki ienīst Prāta vētru,» drūmi liktenīgā tonī secināja kāda šīs popgrupas fane. Dramatiskais prātojums parādījās saviļņojošajā brīdī, kad visa latviešu tauta uzzināja: mīļotā muzikālā apvienība nule piedalījusies apšaubāmā pasākumā, kas notika Krievijā un popularizēja krievu armiju un tās neuzvaramo spēku. Sociālie tīkli burtiski uzvārījās sašutumā: jaukie, sirsnīgie, patriotiskie, latviskie zēni, kas uz skatuves savulaik mutējās ar tikpat neapšaubāmi latvisko prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, nu taisa vokalīzes krievu tanku paēnā!
Izklausās mazliet absurdi, un tomēr tā ir patiesība. Jūlija sākumā Krievijā, Tveras apgabalā, notika gadskārtējais rokfestivāls Našestvije (Uzbrukums), kurā piedalījās kaimiņvalstī populāras rokgrupas, kā arī mūsu mīļā Prāta vētra. Jau pērn šā festivāla partnere bija Krievijas Aizsardzības ministrija, un tas izsauca daudzu mūziķu neapmierinātību: pārspīlēts militārisms nav muzikantu draugs. No piedalīšanās šajā pasākumā atteicās Mašina vremeņi, un grupas līderis Andrejs Makarevičs paziņoja, ka «dziedāt uz tanku fona nav nekādas vēlēšanās». Savukārt pankgrupas Naiv frontmens Aleksandrs Ivanovs izteicās, ka festivāls arvien vairāk kļūst par kara propagandas instrumentu.
Salīdzinot ar pagājušo gadu, šajā rokfestivālā kara tehnikas klātbūtne pieaugusi vairākkārtīgi, un militārpatriotiskā histērija ir devusi augļus: festivāla teritorijā bija atvērti īpaši punkti, kuros varēja pierakstīties armijā, un ar īpašu kaismi to darījušas meitenes: «Tas ir baigi forši, patriotisms uzbudina!» Kā skaidroja festa apmeklētāji: karu neviens negrib. Bet okupēt Donbasu tāpat kā Krimu – protams, jā! Uzbudinātu muzikālmilitārā notikuma apmeklētāju tur bija tūkstošiem, un fotoattēli rāda nepievilcīgas ainai, zem «Doņeckas tautas republikas» karogiem dej piedzēruši tīņi ar putiniem un medvedeviem, kas patriotiski uzdrukāti uz tēkrekliem. Organizatori bija parūpējušies arī par bērneļiem: tā kā ir «dižās uzvaras» jubilejas gads, viņi varēja ietērpties sarkanarmijas formās un nofotografēties uz tankiem, piemēram, arī uz tādiem pašiem, kas karo Ukrainā.
Tāds, raugi, festivāls. Tāds ideoloģiskais foniņš, uz kura ar saukli «mēs nākam ar mieru un mīlestību» iekrāsojās Prāta vētra. Kāpēc miera un mīlestības pietrūka, lai gadskārtējā koncerttūrē aizbrauktu arī uz Latgali? Ak, jā, tur cilvēku par maz, tāpēc «finansiālu apsvērumu» dēļ prātniekiem vajadzēja kļūt «piesardzīgiem» un Latgali, konkrēti – Preiļus, izlaist. Latgalieši krupi norija, lepnumu nezaudēja un nesāka lūgšus pierādīt, ka, sak, gan jau savāksies fanu pilns stadions vai Gors, vai Makašānu skolas pagalms. Beznosacījumu sirsnība un viesmīlība palika neizmantota. Jo, lūk, finansiāli apsvērumi dominēja. Iespējams, tie dominēja arī militārajā festivālā, jo ir neiespējami noticēt, ka prātnieki varētu no laba prāta un pilnīgi par velti atbalstīt krievu armiju. Pamatojumu savai dalībai krievu armijas festivālā Prāta vētra esot atradusi Bībelē, kurā «nevienā brīdī nav minēts, ka tev kādam būtu jāpagriež mugura». Bet muguru var pagriezt tiem, kam, pēc Prāta vētras domām, nav naudas. Šajā gadījumā – Latgalei.
Neatceros nevienu citu Prāta vētras koncertreizi Krievijā, kas būtu izsaukusi tik lielu emocionālu pretestību še, Latvijā. Bet kaimiņvalstī ir bijuši kādi divdesmit prātnieku koncerti. Un arī šeit Renārs Kaupers nereti ir uzstājies kopā ar Krievijas grupu Bi 2, izsaukdams patiesu sajūsmu klausītājos. Tātad tā nav tradicionālā un muļķīgā nostāja «esmu pret krieviem, tāpēc man riebjas viss, kas ir krievisks, arī mūzika un māksla». Bet par ko citu gan der padomāt: kur ir tā smalkā robeža, kuru pārkāpjot, tu no populāra, tautā mīlēta mūziķa pārvērties – labākajā gadījumā – par dīvainīti, kuram jumts aizbraucis Krievijas propagandas virzienā?
Robeža ir pietuvojusies, un ceru, ka tikai naivuma un neiedziļināšanās dēļ tā noticis. Savukārt bēdīgais secinājums «cik daudzi cilvēki ienīst Prāta vētru» nav atbilstošs īstenībai. Nē, neienīst. Ir vienkārši neizpratnē un skumjās. Jo mīl taču.