«Nacionāļiem pašiem vajadzētu saprast, ka ir vērts pierauties. Tā teikt, papildu punktus dabūjāt, pietiek,» intervijā laikrakstam Diena teic Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ivars Ījabs.
No īsta inteliģenta mutes žargona izteicieni izbirst kā ķilavu virces, un tā vien prasās pēc zobu skalošanas līdzekļa. Taču, kamēr profesori skalo zobus, tikmēr Vienotība skalo smadzenes. Lai slēptu savas iekšķīgās nesaskaņas, Vienotības vīri un sievas rāda ar pirkstiem uz «niķīgajiem bērniem» – Nacionālo apvienību – sak, jūs te galīgi krītat ārā no mūsu pareizajiem ratiem, bāžat sprunguļus riteņos un neklausāt uz vārda!
Lai skalošana notiktu efektīvi, valstij svarīgās lietas – kā vienmēr – tiek ietvītotas. Premjerministre Laimdota Straujuma sociālā tīmekļa vietnē raksta, ka 10. augustā – tas ir, šodien – koalīcijas padomes sēdes darba kārtībā būšot trīs jautājumi: koalīcijas līguma ievērošana, migrācija un Grieķija. «Redzēsim, vai varēsim vienoties,» viņa piebilst. Tekstā iekodēts brīdinājums: pamēģiniet, nacionāļi, mums nepiekrist – ja spurosieties, izmetīsim kā korķus no pudeles!
Vara Vienotībai aizplīvuro skatienu, un tā neuztver Nacionālo apvienību kā līdzvērtīgu partneri, bet gan kā grīdceliņu, uz kura vajadzības gadījumā noslaucīt valsts darbos sagurušās kājas. Vienotības retorika attiecībā uz NA nereti pietuvojas politiskiem apvainojumiem, pēc kuriem ir pagrūti atrasties vienā telpā un koleģiāli lemt par valstiski svarīgiem jautājumiem. Tā, piemēram, Kārlis Šadurskis (Vienotība) 4. augustā notikušo piketu pret imigrāciju nodēvēja par «kauna darbu, ko veikusi Nacionālā apvienība». Vai tiešām visu zinošais Šadurska kungs nezināja, ka NA nav organizējusi šo piketu?
Pieklājības robežās vismaz runā Laimdota Straujuma, atzīmēdama, ka NA rūpējas par nacionālās identitātes saglabāšanu, kuras dēļ «viņi vispār nepieļauj bēgļus». «Šo raundu diemžēl esam zaudējuši,» atzīst NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, piebilzdams, ka «solītie» 250 bēgļi drīz būs klāt. Taču nedz viņš, nedz viņa partijas biedri negrasās iet ar kokiem pret svešiniekiem, tāpēc ir dumji viņus lamāt par rasistiem. Arī referendumu sasaukt ir neiespējami: kamēr tiks savākts referendumam nepieciešamais parakstu skaits, tikmēr tie 250 būs jau sabužinājuši spilvenus Latvijas pagaidu mītnēs. «Ir nepieciešamas stingrākas likuma normas attiecībā uz imigrantiem,» teic Dzintars. Un tikai tad, ja neizdosies tās iestrādāt likumā, viņš pieļauj vēršanos Satversmes tiesā. Un nevis tagad, kā to vēlētos tie Vienotības gudrinieki, kas tvīkst izmest nacionāļus no koalīcijas.
Kamēr koalīcijā notiek šis principiālais ķīviņš par to, kurš tieši organizējis 4. augusta piketu un kurš ar to spodrinājis vai – tieši otrādi – notašķījis savas politiķa spalvas, tikmēr valsts augstākajām amatpersonām ir adresēta inteliģences (?) atklāta vēstule, kuras autori ne tikai cildina imigrantu uzņemšanu Latvijā, bet arī plāno tuvākajā laikā organizēt atbalsta akciju šim pasākumam, «vēršoties pret aizspriedumiem attieksmē pret dažādu ādas krāsu, tautību un ticību piederīgajiem». Vēstules autori saka: «Mēs aicinām (..) novērtēt ieguvumus, ko varētu sniegt saskarsme ar citām kultūrām. Mēs ceram, ka pratīsim būt atvērti pret citādo, tādējādi kļūstot bagātāki savās kultūras pieredzēs un plašāki savā redzeslokā.» Rezultātā mēs iegūšot «izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus». Paskatoties uz tiem, kas laužas Lamanša tunelī, var tikai piekrist.
Solidaritāte un viesmīlība, kas apvienojas ar pragmatiskiem apsvērumiem – nākotnē, raugi, «būs nepieciešams vairāk strādājošu cilvēku, kas spēs nodrošināt vecumdienas šābrīža trīsdesmitgadniekiem». Tāds, lūk, ir vēstules vadmotīvs, kam cauri spiežas Eiropā tik pazīstamā kultūrmarksisma spicumi: kultūru saplūsme, līdz ar to – iznīkšana, nācijas pamatvērtību nonivelēšana un perversiju padarīšana par normālību. «Darbaļaužu vēstule», ko parakstījuši 160 interesanti personāži, sākot no cīnītājiem par otro valsts valodu un beidzot ar tradicionālajiem sorosītiem, ir daudz svarīgāks signāls par aicinājumiem «pierauties» vai indīgām piezīmēm par «kauna darbiem». Tieši tagad un tieši šādas vēstules gaismā nacionāļiem paveras daudz būtiskāks darba lauks, daudz nozīmīgāks nekā viens vai seši, vai desmit piketi.