Labrīt, Jāni. Šodien es gribu parunāt ar tevi, jo šī ir tava dzimšanas diena. Tavā dzīvesgrāmatā rakstīts: Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos. Šodien tev paliek 150 gadu. Tu esi sens un gudrs, tu esi ar savu gaismas vārdu – Rainis. Es tev ko jautāšu... «Aiz manis stāv zvaigznes. Ko tu man padarīsi?» – tu smaidot saki. Tu esi vienkāršs un kluss. Tavs satraukums ir rimis, tevī ir tālo zvaigžņu putekļi, tu spēj atbildēt uz visiem jautājumiem.
Kas ir visdārgākais, ko pasaule mums devusi?
«Daba dod mums par velti tikai laiku: viss cits mums jāiegūst ar pūlēm./Laiks – lētākais, tomēr dārgākais, jo caur to mēs dabūjam visu,» tu man atbildi. Saujā paņemu smiltis, tās izbirst kā sekundes mūžībā. Tik netverams ir laiks – kā nopūta starp dzīvot un mirt.
Kas ir nāve?
«Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild, nevienu mīklu neatrisina, nevienu darbu neizved galā, nevienas ilgas neapmierina un neizraisa, nevienu cerību nepiepilda – nāve ir tikai nogurušam maza atpūta,» tu mierini mani, kad nesaprotu aiziešanu un kad tā man šķiet netaisnīga. Nāve tiešām neatbild. Bet tu mēģini to paskaidrot. Vai paliek vieglāk? Nezinu. Roka pamāj atvadas un aizlido kā dūja.
Kas ir visnegantākais?
«No visiem miršanas veidiem visnegantākais ir: sāpes. Viņas nokauj vislēnāk un visjūtamāk, un visvientulīgāk,» tu pieskaries tam, kas ir tik svarīgs katram cilvēkam – vientulībai. Cilvēks nav bara dzīvnieks, cilvēkam ir vajadzīga sava vientulības deva tāpat kā zvaigznēm – savs Visums.
Bet kas ir sāpes?
«Kad gribi zināt, kas ir sāpes, – lūko atstāt savu laimi. Un tev liksies vieglāk atstāt savu dzīvību. Tās ir sāpes,» tu pacietīgi paskaidro. Uz mirkli iedomājos, kā tas ir – vairs neatrast blakus to, ko tu mīli. Jā, tās ir sāpes.
Tad kas, tavuprāt, ir vientulība?
«Neviens neizteic savu dziļāko ziņu, un tās, kas mūs attura, nau bailes, jo arī uz nāves gultas, kad vairs nau jābaidās, mēs nerunājam. Ne savam tuvākam, ne mīļākam mēs to nesakām. Vientuļi mēs nākam pasaulē, vientuļi mēs aizejam,» tu piever acis, it kā atkal aiziedams. Zinu, tu biji nepanesami, par daudz vientuļš, kad gāji prom. Rudens jūra dobji dunēja aiz tavas mājas loga, un tu biji viens, tev blakus nebija pat Elzas, un tavas acis pēdējoreiz satikās ar priedēm un debesīm.
Ko tu sasniedzi, Jāni?
«Laba sirds ir visa sākums; laba sirds ir visa beigums; vairāk cilvēks nespēj sasniegt,» tu vēlreiz pasmaidi, laikam atceries bērnību. Nekad mēs neesam bijuši tik labi kā bērnībā. Svētīgs tas, kurš bērnudienu labestību paņem līdzi visam mūžam.
Bez kā mēs nevaram dzīvot?
«Mēs visi nestipri bez mīlas,» tu vienkārši atbildi.
Kādu tu redzi mūsu šodienu?
«Patiesība ir darbs, meli ir slinkums. Patiesība ir meklēšana, ir cīnīšanās, sevis iztērēšana, nonākšana konfliktos un to risināšana ar savām sirds asinīm. Meli ir grūtību aizsegšana, izlikšanās, zināšanas iztēlošana tur, kur neko nezina, lai tikai nevajadzētu meklēt. Meli ir par kūtriem mesties konfliktos un tos atrisināt; tie izliekas, it kā konfliktu nebūtu bijis,» tu precīzi noraksturo valdīklu lēnīgumu, kūtrumu un melus.
Bet ko tad darīt mums, tautai?
«Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba,» tu pacel mūsu pašapziņu un neļauj nogrimt, jo «dūmains un putekļains darbs, gaišas lai debesis stāv».
Mēs skatāmies uz tiem, kas uz tautas rēķina dzīvo, un nekas nav mainījies kopš taviem šīszemes laikiem.
«Tam nepietiek, kam ir par daudz,» tu pasmīni un skaidro.
Kur ņemt gudrību, lai tiktu tam visam pāri?
«Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels,/Un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs,/Un citu nesamin, jo tu to spēj,
Bet pacel citu, un tu celsies pats,» – tāda ir tava atbilde.
Patiesi gudrs cilvēks visbiežāk ir vientuļš. Tāds biji tu. Un tādi šodien ir tie, kuri neiet pūļa ierindā, klausoties stabulētājos – kādi nu kurā brīdī tie gadās. Bet vienalga: lai tavas ilgas ir kā vadzvaigzne mums, kas vēl tikai mācās apgūt vientulību.
…Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,/No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,/Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,/Un reta puķe, kas tev klintī augs.
Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālēs/Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;/Tev nebūs dusas atrast ledus gāles:
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,/Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.