Bez cenzūras, brīvā pagrimumā
Draudzīgā ņiprumā Saeimas vairākums nobalsoja pret savu algu iesaldēšanu, uz ko pirms tam vientiesīgi aicināja Nacionālā apvienība.
Pēdējie dabūja pa mici par to, ka tā esot spēle, lai iegūtu lētu popularitāti.
Nu, lētu mēs vēl varam atļauties, bet ko iesāksim ar dārgo? Pirksim par deputātu algām, kuru paaugstināšanu nosaka likums? Bet šis likums tomēr nav nokritis no zeltainiem padebešiem, mūžīgas apmešanās vietu atrodot daudzcietušo tautas deputātu klēpī? Šķiet, paši deputāti tādu likumiņu izdomājuši, «piemirstot», ka algas paaugstinājums valsts neapturamas augšupejas gadījumā attiecas, piemēram, arī uz skolotājiem, medmāsām un citiem mazapmaksātu profesiju pārstāvjiem?
Piemirstas arī daudz kas cits. Piemēram, tas, ka 2018. gadā svinam Latvijas valsts simtgadi. Iespējams, ka svinam. Varbūt svinēsim katrs individuāli savā mājoklī, uzklāsim galdu, saspraudīsim sarkanbaltsarkanus karodziņus tortē un skatīsimies vecās, labās latviešu filmas.
Jo jaunām būs pietrūcis naudas. Jo, lai taisītu jaunas un – galvenais – kvalitatīvas filmas, to ražošana jāfinansē, bet mūsu deputāti nav izdomājuši normālus likumus, kas ļautu konsekventi balstīt kultūru. Tāpēc tai kaut kā jākuļas pašai – ar sponsoriem un mecenātiem.
Tā sanācis arī, iespējams, topošajai spēlfilmai Dvēseļu putenis – Aleksandra Grīna (viņam šogad 120 gadu) romāna ekranizācijai. Šī filma stāstītu par latviešu strēlniekiem, par Ziemsvētku kaujām, par jaunekļu drosmi un Latvijas mīlestību – par to, kā mums tik ļoti pietrūkst. Šādas filmas radīšana būtu absolūti prioritāra. Taču par to sīknaudu, ko valsts piešķir vienas filmas radīšanai, labākajā gadījumā var izveidot pāris kvalitatīvus reklāmrullīšus, filmas treileri un scenāriju. Dvēseļu puteņa finansējuma meklēšanā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija tomēr iesaistījās, un deputāti šovasar nolēma, ka Saeima meklēs filmai 935 000 eiro, kas ir mazāk nekā puse no aprēķinātā nepieciešamā finansējuma. Ja Saeima nolems to piešķirt, filmdari varēs uzrunāt iespējamos privātos finansētājus, jo bez valsts naudiskā atbalsta tos atrast būs grūti, pat neiespējami.
Šobrīd minētās komisijas deputāti ir sākuši šaubīties par filmas finansēšanas paņēmieniem, iesaistot tajos parlamentu. Bet pie kā gan vērsties Dvēseļu puteņa veidotājiem, ja ne pie likumdevēja un likumlēmēja, vēl jo vairāk tāpēc, ka filmlentei būs nevis amatierfilmiņas, bet gan vispārnacionāls raksturs? Taču viens otrs deputāts par to šaubās. «Projekta koncepciju idejiski var atbalstīt, taču finansējuma piešķiršanas ceļš nav atbalstāms. Tas viss izskatās pēc mazas šantāžas – iedevām mazliet, tagad prasa vairāk,» situāciju komentēja deputāts Juris Viļums (Reģionu apvienība), kurš nobalsoja pret atbalstu filmai. Savādi, ka viņš nezina: neviens neko vēl nav iedevis un neviens arī neprasa neko vairāk. Līdzīgi izcēlās arī Ilze Viņķele (Vienotība), kas neizprata, kādā veidā naudu piešķirt, norādot, ka pat atvēlētās summas nav apgūtas un izskatās, ka līdz gada beigām tās arī netaps apgūtas. Žēl, ka gudrie deputāti neiedziļinās: ir tikai labi, ka Nacionālā kino centra piešķirtie 200 000 eiro vēl nav iztērēti, jo filmas sākumā lielas summas nav nepieciešamas, un būtu daudz bēdīgāk, ja šī nauda jau būtu «apgūta».
Ir traģikomiski, ka valsts likteņlēmēji nespēj atrast budžetā vienu (!) miljonu eiro, lai atbalstītu vajadzīgu filmu. Toties bez pūlēm tiek atrasti 16 miljoni eiro imigrantu laipnai uzņemšanai un bez paškritikas pazīmēm atrodas arī naudiņa deputātu algu palielināšanai. Grūti izprast, ko deputāti domā par nākamajām Saeimas vēlēšanām, kas notiks zīmīgajā 2018. gadā: vai pēc aplamajiem gājieniem un savādajām runām viņus vēl kāds vēlēsies redzēt Saeimas deputātu beņķos? Bet varbūt viņi domā: ak, gan jau aizmirsīsies?
Latviskuma un patriotisma cildināšana, kas ir Grīna romāna sāls, ir nepieciešama valstiskās apziņas ataudzei, kas patlaban nīkuļo tieši varnešu arogances un cinisma dēļ. Bet varbūt sabiedrība, kas gatava cīnīties par krievu lamuvārdu atļautību latviešu skolās, jo to aizliegšana, raugi, ir cenzūras izmantošana, nemaz nav pelnījusi filmas par patriotiem, varoņiem un cerībām? Varbūt labāk uzreiz pievērsties pornofilmām – bez cenzūras, toties ar pilnīgi brīvu pagrimumu?