Pašreklāmas politiskās kārtis
Mūsu valsts galvenajiem musulmaņiem Ahmedam Robertam (Klimovičam) un Abu Umaram Hamzam Jānim (Lūciņam), šķiet, būs taisnība: nebūs jāgaida piecdesmit gadu, lai še būtu islāma valsts. Un šis īsais laika posms pat nebūs jāpiepilda ar musulmaņu atvašu dzimšanu, bet gan ar vietējo antiņu pārvēršanos traģikomiskos Austrumu pasaku tēlos, kas ir patiesi savā vientiesībā līdz pat šķidrās bārdas galiņiem. Slimīgas tolerances apsēsti, antiņi, kas nebija līdz galam paguvuši notolerēties padomju varas uzspiestās krievināšanas iespaidā, tagad ar padevību sejā un mugurā ir sagatavojušies palīst zem musulmanizācijas ceļaruļļa. Ātri gan! – teiktu kāda reklāmas rullīša varonis.
Lai pārbaudītu, cik ātri viss varētu notikt nelegālo imigrantu, no kuriem vairākums ir musulmaņi, gaidāmās ekspansijas rezultātā, un lai demonstrētu toleranci un reliģiski tautisku iecietību, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāti devās uz Latvijas islāma kultūras centru, kur sarīkoja iepriekš minētās komisijas sēdi. Izrādot cieņu nama iekšējiem likumiem, deputāti noāva kājas, satupās uz grīdas un ļāvās Ahmeda pātarošanai. Pārvarot dažas neērtības (iespējams, cauras zeķes un aizvakar mazgātas kājas), tautas kalpi, bruņojušies ar nelielu, taču loģiski izskaidrojamu skepses devu un iedzimtu pieklājību, uzklausīja argumentus par labu islāmticībai. Viens no tiem, kam šis teijāteris nebija īsti pa prātam, izrādījās deputāts Hosams Abu Meri, kas uzskatīja, ka abiem pēkšņi ietapušajiem musulmaņiem nav nekāda pamata uzņemties islāma reklāmkampaņas veicēju pienākumus. Bet tā jau nereti gadās, ka daži pēkšņi pamodušies dievlūdzēji izrādās svētāki par Romas pāvestu, kaut gan tam nav nekāda pamata...
Šīs jautrības vēl nebija īsti beigušās, kad jau sākās nākamās: paredzams, ka rīt Saeimas un Rīgas domes deputāti vienosies draudzības spēlē ar Muceniekos izvietotajiem patvēruma meklētājiem. Spēlēšot, lūk, futbolu. Un komandā būšot Vitālijs Orlovs (Saskaņa), Ainars Latkovskis (Vienotība), Romāns Naudiņš (NA), Rihards Eigims (ZZS), no Rīgas domes Olafs Pulks (Vienotība) un vēl pulciņš sportiski noskaņotu jauniešu. Zināms, ka UEFA oficiālie partneri FareNetwork organizē Futbola nedēļu, kuras laikā Eiropā norisinās pasākumi, kas aicina sabiedrību uz integrāciju un toleranci, vēršas pret ksenofobiju, rasismu un jebkādu diskrimināciju sportā. Šogad Futbola nedēļā īpaša uzmanība tikšot pievērsta bēgļu integrācijai sabiedrībā. Tiktāl viss skaidrs. Bet kāds šai «draudzības spēlei» sakars ar sportu un kurā brīdī Muceniekos mītošajiem nelegālajiem imigrantiem ir piešķirts bēgļu statuss? Esam kaut ko palaiduši garām? Manuprāt, precīzāk ir teikt, ka parlamenta un galvaspilsētas domes deputāti, ķēmodamies pakaļ savādām iegribām, spēlēs kājbumbu ar nelegālajiem robežpārkāpējiem.
Kāds būs nākamais solis, lai tolerētos imigrantu virzienā? Varētu būt daudz ieteikumu. Piemēram, iekļaut dziesmu svētku repertuārā kādu musulmaniskas izcelsmes nošu gabalu. Varbūt pat vairākus – lai tolerance būtu pārliecinošāka. Saeima varētu iepirkt paklājiņus, lai deputātiem vieglāk tupus rāpus piedalīties parlamenta sēdēs. Solidaritātes jūtu izrādīšanai varētu noteikt dienas, kurās Saeimas sievietes staigā hidžābā, nikābā vai burkā. Turklāt nekādus svārciņus, kas atsedz potītes vai, nedod dies, ceļgalus. Saeimas namā vajadzētu iebūvēt mošeju. Nu, kaut vai nelielu. Tā kā mums, protams, vairs nav ar ko lepoties, mēs vismaz varētu izcelties ar spilgti izteiktu toleranci.
Ko attiecībā uz imigrantu jautājumu šobrīd spēj paveikt mūsu sirdsmīļotā vara, ja ar to domājam Vienotību kā koalīcijas kodolu? Tik vien kā uzmargot smuku reklāmrullīti ar pretenciozu nosaukumu Atbildība. Līdzcietība. Gods. Būtu cerīgi, ja Vienotība šos pienākumu izsakošos vārdus attiecinātu uz savu tautu. Uz savu tautu! Taču atbildība, līdzcietība un gods daudziem šā partijveidojuma biedriem, izrādās, ir vien politiskās kārtis, kuras var izspēlēt vajadzīgajā brīdī, lai visādām eirobriselēm nodemonstrētu šķietamas rūpes par nelegāļiem. Sak, ai, kā mūsu partneri tagad priecāsies par Latvijas toleranci, uzklapēs mums pa plecu vai pat pa dibenu.
Bet patiesībā no valdīklu puses nāk tikai gļēvs klusums, ko laiku pa laikam pārtrauc populistiski un pastulbi, toties glancēti pašreklāmas pasākumi.