«Ko jus te raudiet un shausminaties. Piekast tos krievus, lai lido un sitas, zel, ka nav lidmasinas ar 100 milj pasazieriem. Pasaule varetu uzelpot. Nevajag lidot ar krumu kompanijam un tas aizvesturisko floti, nevajag *ist kapeikas. Gaisa satiksme ir viena no droshakajam pec statistikas, ta ka shit happens. Pastalas kaja un marsh uz Antonijas ielu ar pukem uz celiem paraudat pie Veshnakova.» Tas ir kāda EnricoMJ teksts vienā no interneta portāliem, un šis domu lidojuma nospiedums tīmeklī, izpildīts kroplā latviešu valodā, pat nav netīrākais un pretīgākais no visiem tiem simtiem, kas pārplūdināja internetu pēc sestdien Ēģiptē notikušās aviokatastrofas, kurā gāja bojā 224 cilvēki, kas bija devušies atceļā uz Sanktpēterburgu.
Man nav aptaujas datu par to, kā cilvēki reaģē uz lielām, emocionāli uztveramām nelaimēm, uz traģiskiem notikumiem, kas viņus tieši pat neskar. Bet iekšējā lēmējbalss apgalvo: visi, kas netaisnīgi nogalēti vai gājuši bojā, ir vienādi žēlojami, visiem cilvēkiem ir vienādas skumjas un sāpes, visiem ir vienāds izmisums mirkli pirms neizbēgamas nāves, – nav svarīgi, vai viņi runā latviski, krieviski, poliski vai vēl kādā citā valodā. Visus, pilnīgi visus nāve padara vienādus.
Toties dzīvē parādās cilvēku krasās atšķirības. Kāda Anna Flynn, kas izpaudusies sejugrāmatā, raksta: «nekadas zelastibas... jo vairak krievu kritis, jo latvijai bus mierigak...Ushakovs negul naktis...ies uz slimibas lapas...hahaaaaaaaaaaaaaa». Ja publiskie savas debilitātes demonstrētāji būtu uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, tad tā nebūtu liela nelaime, sak, lai jau vārās paši savā smirdoņā. Bet tādu diemžēl ir daudz, to, kuri uzskata, ka nevainīgu cilvēku masveida bojāeja «darīs labu» – valstij, tās pilsoņiem, beigu beigās arī latvijai ar mazo burtu. Strīdēties, nepiekrist Nilam Ušakovam vai jebkuram citam, kas mums ir ideoloģiski nepieņemams – to var un vajag darīt, taču priecāties par bezjēdzīgu, šausmīgu nāvi... Tāds «prieks» liecina vai nu par iedzimtu gara trulumu, vai par ieaudzinātu pofigismu – viss traģiskais, kas tieši neskar mani, ir patērējams kā uzjautrinošs temats tvitera, sejugrāmatas un citām tīmekļa sarunām.
Vēl no atmiņas nav izdzēstas divas traģiskas aviokatastrofas. Viena notika 2010. gada 10. aprīlī, kad, dodoties uz Katiņas memoriālu, kur bija jānotiek piemiņas pasākumam, lidmašīnas katastrofā gāja bojā Polijas prezidents un valsts elite. Otrā aviokatastrofa – 2014. gadā, kad Krievijas militārie bandīti virs Ukrainas notrieca pasažieru lidmašīnu, kas bija reisā uz Kualalumpuru. Abās reizēs – šoks, sēras, līdzjūtība interneta vietnēs... Bet tāpat arī līdz idiotismam nežēlīgi un truli komentāri, ar galvā slimu «autoru» roku rakstīti, sak, nogāzāt tās lidmašīnas, še, jums atpakaļ – nogāzās arī jūsu čārters no Ēģiptes! Kā mēdz teikt, dots pret dotu, un tagad mums tas kaut kā, piedodiet, pie elkoņa. Pat kāda senāk slavena žurnāliste, kuras viedoklī savulaik rūpīgi klausījās latvju tauta, ietvītoja: «Nez, es viena ar sajūtu, ka 224 krievu bojāeja aviokatastrofā neraisa līdzīgu emociju šalti kā citas aviokatastrofas? Un tas ir tikai jautājums!»
Nezinu, kā ar to žurnālistes sajūtu, bet man pietika ar kādu fotoattēlu, uz kura redzama nepilnu gadu veca meitenīte, kas, piekļāvusi plaukstiņas stiklam, lūkojas uz ārpusē esošajām lidmašīnām. Tā ir Darina Gromova, viena no tiem 24 bērniem, kas gāja bojā Ēģiptes aviokatastrofā. Arī abi viņas vecāki, kas dzimuši 1988. gadā, gāja bojā. Man pietika, lai skaudri un sāpīgi sajustu to, cik neaizsargāts ir cilvēks, cik vienādi neaizsargāts viņš ir. Visur un vienmēr. Ikviens. Man pietika, es sajutu emociju šalti. Cilvēki, kas Sīnāja pussalā mira baisā nāvē, nevienam no mums nebija neko sliktu nodarījuši, viņi vienkārši lidoja atpūsties. Un viņi šajās dienās bija pelnījuši piemiņas ziedus un svecītes pie Krievijas vēstniecības Rīgā. Tāpat kā ziedi gūla pie Krievijas vēstniecības Kijevā. Tāpat kā pirms pieciem gadiem ziedu jūra apņēma Polijas vēstniecību.
Kāds saka: bet, paskat, kādi riebīgi komentāri bija lasāmi Krievijas interneta vietnēs, kad tika notriekta Malaizijas lidmašīna! Jā, bija tādi komentāri. Bet vai mums vajag atkārtot slimus piemērus? Manuprāt, ne. Savukārt līdzjūtība ir attīroša, tā dziedē un izskaidro. Tā satuvina šķietami nesatuvināmos. Padomāsim par to.