Kad sabiedriskajā transportā kāda Bolderājas rupekle gānās un spļaudās, tas ir huligānisks notikums bez īpaši tālejošām sekām, jo psihiski nelīdzsvaroti cilvēki, kuru aktivitātes aprobežojas, piemēram, viena autobusa noslēgtajā telpā, būs atrodami vienmēr. Līdzīgi ir ar anonīmajiem samazgu lējējiem internetā: tur «spēlē» ne tikai nelīdzsvarotība, tā ir savveida morālā kompensācija par pašu neizdevušos dzīvi, sak, aptaisīšu sev netīkamu cilvēku (bet netīkami un nepareizi ir visi!), man kļūs labāk! Vismaz uz brīdi.
Citādi ir ar sabiedriskajiem darboņiem, kas apveltītai ar kādu necilu, tomēr amatu. Tiem vismaz dažkārt vajadzētu filtrēt savu sakāmo, lai tas pēcāk nemestu ēnu uz droši vien cienījamu organizāciju, kuru šādi darboņi pārstāv. Bet, iespējams, tā cienība ir vien aizsegs bezmērķīgumam, un darbonis ir tieši tāds pats kā viņa organizācija...
Tādu bezfiltra uzvedību nule nodemonstrēja ANO Bēgļu aģentūras reģionālās pārstāvniecības Ziemeļeiropā konsultants Didzis Melbiksis. Ko un kā viņš konsultē, nav zināms, bet smuki noformulētus amatus var izdomāt ikviens, kam ir vismaz ģimnāzijas izglītība. Ar to pietiek, lai krāšņi izpaustos sociālajos tīklos, sevišķi tviterī, kur ģeniālas domas lidojumam pietiek ar 140 rakstu zīmēm. Tur godājamais konsultants, smalki izņirgājies par akadēmiķi Ivaru Kalviņu, raksta «Ak, šī burvīgā veco marasmātiķu draudzene – nāve. Novēlu viņai labu ražu Latvijā!» un piebilst, ka «saskaņā ar zinātni Kalviņam drīz vajadzētu mirt». Kaulainās piesaukšana vēl nebeidzas: nākamais tās iecerētais, pēc Melbikša domām, ir žurnālists Juris Paiders. Un Melbiksis drūmi pareģo: «Paideram laiks mirt.»
Ja Melbikša jaunskungs būtu vienkāršs rupeklis vai prasts alkonauts, varētu arī neiespringt: nu, palaida muti, kam negadās – sevišķi tad, ja ar smadzenēm pašvakāk. Bet šajā gadījumā smadzeņu tilpums acīmredzot ir pietiekams, jo pat Satori, kas sevi pozicionē kā «patstāvīgas domas un kultūras portālu», šā gada februārī Melbiksi ir atzinis par otro ietekmīgāko domātāju Latvijā. Pēc Alvja Hermaņa. Savukārt aiz Melbikša rindojās Ivars Ījabs, Juris Rubenis, Vita Matīsa, Pēteris Kļava, un – ak, nenogaliniet ziņnesi! – pēdējā bija Vaira VīķeFreiberga.
Portālam Satori ir labāk zināmi kritēriji, pēc kuriem tas nosaka savu domātāju lielumu. Iespējams, tie ir ultraliberālie teksti, kurus domātājs Melbiksis ir gana bārstījis dažādos medijos. Sevišķi tīkami, piemēram, ir šādi viņa atzinumi: «Kāpēc gan būtu jācenšas iekonservēt mūsu nāciju fiksētā ģeogrāfiskā teritorijā? Gan pasaulē, gan Eiropā attīstības virziens jau labu laiku novērsies no stiprinātas valstu suverenitātes uz sadarbību, kas balstās horizontālās tīklveida struktūrās.» Vai arī: «Iespējams, ka Latvijai ir laiks pārtraukt spītīgi turēties pie nāciju teritoriāli žņaudzošiem, pašu sev uzspiestiem prievīšnacionālisma standartiem.» Bet varbūt kritērijs ir prasme uzlikt pēc iespējas atbaidošāku kluci savam oponentam, kurš pat nenojauš, ka ir tāds «domātājs Melbiksis», kam, nedod, dies, labāk neiebilst – uzliks nākamo kluci, vēl smirdīgāku, un laipni novēlēs nomirt...
Tas, ka Satori atzīst Melbiksi par ietekmīgu domātāju, nav nekas brīnumains: šajā portālā nesen tika publicēta «160 inteliģentu vēstule», kurā bija pausts atbalsts migrantu invāzijai mūsu valstī, uzsverot, ka migranti ir «nevis kā apdraudējums, bet gan iespēja Latvijai». Savukārt Melbiksis ir «bēgļu aģentūras konsultants». Kur ir, tur rodas. Un ne tikai ģeniālas domas vien. Kāpēc Satori nevarētu savā paspārnē paņemt, iespējams, Melbikša dibināto interneta viet ni anarhijalv.wordpress.com, kurā joprojām daiļojas, iespējams, Melbikša sacerētie aicinājumi «piedrāzt tēvzemi un zaimot karogu»? Tas taču ir ne tikai asprātīgi, bet arī drosmīgi – uzzīmēt uz Latvijas karoga dzimumlocekli un aicināt to darīt arī citus! Varbūt tikai mazliet drosmes ir pietrūcis, lai Melbiksis ietaptu Latvijas domātāju topa pirmajā vietā?
Par to visu varētu pavīpsnāt, ja vien šādi melbikši necenstos Latvijā veidot savas «tīklveida struktūras», sakņojot ultraliberālo domāšanu, lai Latvija būtu bez robežām, lai cilvēki aizmirstu nacionālās idejas un taptu par pelēku masu, kas rij fāstfudu un pamazām aizmirst, kas ir latviešu valoda. Tādus galerta pikučus taču vieglāk izrīkot, vai ne?