Nespējnieku šļupsti

© F64

Ar nožēlojami šķidru pasākumu pagājušo piektdien tika «atzīmēta» astotā gadadiena kopš 2009. gada 13. janvāra grautiņiem, kuros pēc partijas Sabiedrība citai politikai rīkotā mītiņa tika apskādēts Saeimas nams, apgāzti daži policijas auto un izlaupīts alkohola veikals.

Šādas rīcības iemesli ir skaidri nojaušami - tā bija ar varas nihilismu hroniski neapmierinātu cilvēku rīcība, kas stihiski pārauga akūtā darbībā. Tiesas prāvās, kas notika pēc tam, skatīja vien notikuma virspusi: cik Saeimas logus izdauzīja tas un tas protestētājs, cik mašīnas apgāza, cik pudeles izzaga utt. Bet kāpēc tas viss notika - par to ne vārda.

2009. gada 13. janvāra notikums joprojām ir izpētes vērts, jo tā konsekvences būs svarīgas ilgi: varas nihilisms nav mazinājies ne par naga melnumu, un plaisa starp valdīklām un valdāmajiem padziļinās un paplašinās atzīstamā tempā - varneši no tā janvāra pieredzes nav mācījušies absolūti neko. Toties, cerot uz politiskas peļņas ieguvi, 13. janvāri nu mēģina izmantot arī citi. Piemēram, kāds prokrieviskais aktīvists Staņislavs Bukains, kas vēl nesen kaismīgi iestājās par Donbasa separātistiem, vācot viņiem ziedojumus. Viņš arī bija viens no tiem, kas demolēja Maidana notikumu fotoizstādi, izvietotu pie Ministru kabineta.

Nu puisis izdomāja turpat sarīkot «tautas sapulci» divpadsmit stundu garumā, kurā visi, kam dusmas pret juceklīgajiem un nevarīgajiem valdoņiem, varētu skaļi izteikties, sak, «lai visi latvieši, krievi, latgaļi un citi pārstāvji apvienotos mūsu valsts nākotnei». Minētie sabiedrības slāņi negribēja apvienoties kopīgai nākotnei, un uz «sapulci» atnāca tieši četri (varbūt arī seši) cilvēki - pretēji Bukaina cerībām, ka ik stundu pie mikrofona lauzīsies ap tūkstoti gribētāju. Tas laikam tāpēc, ka Rīgas dome esot liegusi aktīvistam Bukainam izmantot LR karogu, kurt ugunskurus, izvietot gāzes krāsniņas un pārvietojamās tualetes. Tā bija liktenīga neveiksme. Taču, ja būtu piesolīti pirožoki un čajoks ar jumtiņu, tad garantēti atnāktu vismaz apmaksāto arodbiedrību aktīvisti, lai radītu plaši protestējošu tautas masu efektu. Bet nebija arī to, un iespējams, ka Bukaina personības šarms bija aizbiedējis pat indīgākos valdīklu nīdējus, kaut arī visiem Latvijai «draudzīgajiem» spēkiem bija lieliska iespēja saviem mērķiem veiksmīgi izmantot neapmierināto iedzīvotāju patiešām pamatotus protestus.

Kālab tāds aplauziens sanāca Bukainam? Viņš izteicās, ka internetā esot bijis «liels atbalsts», bet, raugi, kaut kādi mediji esot «baidinājuši» cilvēkus, un - ak, šausmas! - bijusi pat informācija par snaiperiem. Interesanti, tie snaiperi bija ar rudzubisēm vai ūdenspistolēm? Bet ko tik neizdomāsi, lai attaisnotu savu sabiedriski politisko neveiksmi. Drošības policija šīs kaislības gan vērtēja daudz piezemētāk, proti, Bukaina pasākums esot saistāms ar Eiroskeptiķu rīcības partijas sevis popularizēšanas mēģinājumu pirms šā gada pašvaldību vēlēšanām.

Lai nu būtu kā būdams ar visādiem bukainiem, jo katram tārpiņam gribas priecāties pa savai modei. Tomēr problēma slēpjas citur, un tā jau ir nopietnāka par neatļautajiem eiroskeptiķu nužņikiem pie Ministru kabineta. Tā ir cilvēku apātija, nevēlēšanās protestēt, jo ir saprotams: protesti neko nemainīs. Izstiepies vai saraujies, stāvi pie Saeimas nama ar plakātiem, dāvini žagarus deputātiem, paraksties portālā manabalss.lv, nekas nemainīsies! Nekas! Cilvēki ir atradinājušies ticēt pozitīvām izmaiņām, varnešu cinismu uztverot kā ikdienas pārtikas piedevu: no rīta norijam politiķu piedāvāto tableti, jēgas tāpat nekādas, eksistējam tālāk. Ja jums, vēlētāji, kaut kas nepatīk, iesālieties. Ja negribat iesālīties, stājieties paši partijās. Nezināt, kurās? Ak visas tādas savādas? Nu, tā vairs nav mūsu problēma, mums viss ir čikiniekā.

Tie, kuriem «viss čikiniekā», bezkaunīgi izmanto cilvēku apātiju, jo tādā nospiedošā klusumā ir daudz vienkāršāk bīdīt sev nepieciešamās rebes, paralēli uzliekot arvien jaunus slaukšanas aparātus klusējošajai tautai - jaunu tarifu, jaunu nodokļu un nodevu veidā. Taču vienā brīdī tie aparāti būs tik sāpīgi nodarījuši pāri, ka visādi 13. janvāri šķitīs kā nespējnieka šļupsti, salīdzinot ar to, kas patiešām var notikt, ja tautas lēnprātība izbeidzas.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.