Nesen kādā sarunā aizķērās frāze: «Mani skolēni barikāžu laikus redz kā pasaku: Lāčplēsis plēš Melno bruņinieku, abi iekrīt Daugavā, jodi iešauj mugurā Koknesim, letiņi pavada visus pēdējā gaitā, paiet gadsimti, viss turpinās pa vecam... Nekādas pietātes, vien skepse un vienaldzība.»
Sākumā gribēju indīgi piebilst, ka skolēni to visu «redz», pateicoties skolotāja cītīgajam sirdsdarbam, taču mirkli vēlāk sapratu: gados vēl jaunais skolotājs to visu redz tieši tāpat, jo viņš piedzīvojis valsts atjaunotnes nevainīgos laikus kā mazs bērns - tikpat nevainīgs kā tie laiki. Un lačplēšu pasakas, kuras apkopoja un nākamajām paaudzēm saglabāja daži baltie tētiņi un māmiņas, ir tikai izdomājumi, ko stāstīt bērniem, ja vairs galīgi nav nekā cita, ko stāstīt...
Tas jaunais skolotājs, patiesību sakot, ne pie kā nav vainīgs: viņš ir apstākļu produkts. Pieņemu, ka par barikāžu laikiem skolā viņš neko nemācījās, jo vēsture bija vēl pārlieku «svaiga», savukārt vecāki - varbūt viņi nemaz nebija pamanījuši 1991. gada janvāra barikādes, bet ikgadējās valstiskās pūles barikāžu ugunskuru uzturēšanā kaut kā plūdeni bija paslīdējušas garām. Cik gan smagi dažiem labiem nācies nodarboties ar patiesi dramatisku vēstures notikumu trivializēšanu, lai tie no reāliem, valstiski svarīgiem pārtaptu par maznozīmīgas izklaides pasākumiem... Un šajā lietā skolotājs, protams, nav vainojams.
Ir pagājuši 26 gadi kopš 1991. gada janvāra, kad pēc Viļņas demonstrācijas asiņainās apspiešanas Rīgā tika celtas barikādes, kurās piedalījās ap 45 000 cilvēku. Pirms barikādēm Daugavmalā pulcējās vismaz pusmiljons cilvēku, lai izteiktu solidaritāti lietuviešu tautai un iestātos par Latviju. Pēc tam Rīgā sāka iebraukt smagie auto, it kā stihiski un tomēr organizēti kārtojoties pie Ministru Padomes, Televīzijas, Augstākās Padomes... Cilvēki nāca aizstāvēt savējos: valdību, parlamenta deputātus. Protams, nebija ilūziju par to, ka barikādes varētu ilgstoši aizkavēt militāru uzbrukumu vai pat novērst uzbrukumu aizsargājamajiem objektiem, taču barikāžu emocionālā un morālā vērtība ir milzīga. Un tā vairs nav nekāda pasaciņa. Pirms tam vienam otram varbūt vēl bija iedomas par «suverēnu republiku suverēnā padomju savienībā», taču pēc asinsizliešanas Viļņā un Rīgā tās pazuda kā pērnais sniegs. Pēc tam, kad 1990. gada 4. maijā Latvijā iestājās reāla divvaldība, kas varēja nožēlojami eksistēt vēl ilgi, barikādes bija kā katalizators ātrākai virzībai uz pilnīgu Latvijas neatkarību.
Un toreiz šajā virzībā, manuprāt, vissvarīgākais bija tas, ka tūkstošiem cilvēku aizstāvēja savu valdību, savus deputātus. Diez vai šodien mēs varētu iedomāties ko līdzīgu. Divdesmit sešu gadu laikā process no aizstāvības ir pārvērties pretstāvē. Pakāpeniski, bet šķiet, ka neatgriezeniski. Un ne tāpēc, ka barikāžu laika notikumus kāds būtu mēģinājis interpretēt aplami. Nē, viss ir bijis pareizi. Vēsturiski pareizi. Un tomēr gandarījums, lepnums un iespējas bez aizvainojuma atzīmēt šos notikumus - tas mums ir atņemts. Ar varas cinismu, aroganci un bezkaunību - kā ar cirvi atcirsts.
Vērojot, kā viens otrs varnesis asaraini atzīmē barikāžu notikumus, tā vien gribas pateikt: klau, nu, aizveries taču! Nenāc šeit. Turpini trīt savu bikšdibenu uz ērtā deputāta (ministra, ierēdņa utt.) soliņa. Mēs paši kaut kā atcerēsimies 1991. gadu. Piedod, bet labāk bez tevis. Kauns skatīties uz tavām liekulīgajām mokām. Tevis toreiz nebija uz barikādēm, tad kāpēc tu nāc tagad? Lai atzīmētos? Lai parādītu, cik, tavuprāt, nozīmīgs ir bijis tas laiks? Bet varbūt lai kaut nedaudz iejustos toreizējo Latvijas aizstāvju lomā - tajā lomā, kāda tev šodien nav paredzēta?
Varneši, kas šos 26 gadus ir veiksmīgi kratījušies varas ratos, tikpat veiksmīgi mums ir nozaguši valstiska un patriotiska lepnuma izjūtas, kurām pilnīgi normāli un loģiski vajadzētu ziedēt ikviena latvieša sirdsdārzā. Bet lielākoties «zied» tikai aizvainojums - par to, ka valdīklas mūs uzskata par slaucamlopiem, kurus var izmantot līdz bezgalībai.
To visu redzot, vienīgā izjūta, kas rodas, ir bailes. Un bail ne jau par to, kas zied vai nezied mūsu dārzos. Vienīgi par to, ka reiz, kad, iespējams, nāksies aizstāvēt nevis tikai parlamentu vai valdības namu, bet visu Latviju, mēs attapsimies, ka mūsos vairs nav nekā - nekādas pietātes, vien skepse un vienaldzība.