...Tajā Rīgas placītī, kur savulaik atradās boļševiku vadoņa Ļeņina piemineklis, bija sapulcējušies apmēram četrpadsmit ļautiņi, kas senilās balsīs izsauca dažādus tekstus par to, ka "Ļeņins ir mūžam dzīvs".
Ritēja 22. aprīļa svētās stundas: boļševiku ikonas dzimšanas diena. Tomēr garāmbraucēji ilgi netika smīdināti: dzimumdienas viesi bija pārāk seni un vārgi, lai vēsajā pavasara dienā bezgalīgi skandētu vadonim veltītas vārsmas.
Vecīši izklīda, un Iļjiču atkal aizmirsa. Šķita, ka līdz nākamajam gadam. Sanāca citādi: instalētājs Aigars Bikše izdomāja, ka attiecīgajā placīti jāuzliek piepūšamais vadonis, kas brīžiem stāvus, brīžiem guļus. Iecere bija mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros – lai taču Ļeņins ar izstieptu roku tur pastāv, lai "liek cilvēkiem par kaut ko aizdomāties", kā izteicās mākslas zinātniece Laima Slava.
Un es arī aizdomājos. Kaut arī Rīgas domē, kā izrādās, ir daudz saprātīgu cilvēku, kuriem Ļeņins nav pie dūšas, viņi tautas vienotības dēļ tomēr ilgi domāja – ļaut vai neļaut Bikšem izpausties ar piepūsto vadoni. Vienubrīd bija doma to uzstellēt Kronvalda parkā – ak, vai, bet tur blakus taču Krievijas vēstniecība! Varbūt pie Mākslas akadēmijas? Tik nomaļa vieta savukārt pašam Bikšem nebija pa prātam. "Beigās veselais saprāts ņēma virsroku," instalētājs priecīgi atzinās, gara acīm jau redzēdams piepūsto ķēmu bijušajā ļeņinekļa vietā.
Atklāti sakot, mani neaizkustina nedz piepūsts, nedz sašļucis Ļeņins, kaut arī Laima Slava bilst, ka "tāds provokators kā Aigars Bikše ir tīra mūsu gadsimta un laikmeta mākslinieka kvintesence". Kas šajā kontekstā ir māksla, kas – provokācija, un kāpēc Bikšes kungs ir "mākslinieka kvintesence"? Gadiem esam vērojuši instalācijas un mēģinājuši saprast, kurā tieši vietā to var uzskatīt par mākslu. Asprātīgi? Jā, reizēm. Koši un iespaidīgi? Nešaubīgi! Bet vai tā ir māksla?...
Tāpat par mākslu savulaik tika dēvēta Kristiana Brektes "izstāde" ar nosaukumu Morgs. Anotācijā bija teikts, ka "mākslinieka izvēlētais medijs – fotogrāfija – apstādina mirkli, iemūžinot ielās mirušos dzīvniekus īsi pēc nāves iestāšanās deviņos lielformāta darbos", apsolot, ka šajā izstādē "nav ne skeletgalvu, ne ziedu, bet ir daudz svaigu asiņu". Interneta sūtījumā pievienotie fotoattēli aicināja uz izstādi ar asiņainu piesitienu: nobraukts balodis, kaķēns ar sašķaidītu purniņu... Kas bija šī izstāde? Mākslas fakts? Indivīda baudas izpaudumi, kuru viņš var gūt vienīgi nekrofilijas aktā?
Bet, dies, pasarg, Brektes mākslu negrasos salīdzināt ar Bikšes instalācijām –tās vismaz nav nekrofiliskas, vienkārši smieklīgas. Ironiska savulaik bija viņa instalācija ar caurspīdīgu Coca-cola vannu. 2006.gadā Veselības ministrija bija iecerējusi skolās aizliegt tirgot gāzētos dzērienus, tostarp arī kolu. Tikko valsts sekretāres amatu atstājusī Olbraita rakstīja Valsts prezidentei, lai viņa aptur ministrijas ieceri. Toreiz Bikše teica: "Madlēna Olbraita vienā katlā skalo savas valsts politisko tēlu un superzīmola komercintereses; savukārt es, mākslinieks, varu to vizualizēt." Un vizualizēja arī: iemērca kaut ko līdzīgu ASV karogam burbuļdzēriena vannā; sak, skatieties, kas notiek ar to drēbi!
Māksla tā, protams, nebija, taču iespaidu atstāja gan: vannu ar karogam līdzīgo lupatu atļāva eksponēt kādā nomaļā lauku skoliņā. Šoreiz esam tikuši tālāk: nu jau Rīgas centrs kā eksponēšanās vieta. Toreiz, kā mēdz teikt, noslaucījām degunu klāt neesošajai Madlēnai, tagad – ar piepūtekļa roku drosmīgi pamāsim boļševikiem gan austrumos, gan pašmājās.
Tikai – tas nebūs nedz mākslas fakts, nedz liela drosme. Tas ir visai vienkārši: sava prieka pēc uztaisīt piepūšamo Iļjiču, riskējot tikai ar četrpadsmit Ļeņina faniem, kuri varētu satrakoties, sajūtot Bikšes ironiju. Daudz sarežģītāk un pat bīstamāk būtu kariķēt Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli, t. s. uzvaras pieminekli. Bet tas būtu tik skaisti: uzvaras piemineklis te paceļas, te saļimst!
Ir sajūta, ka mēs spējam izpausties vienīgi ar pieklājīgi aizplīvurotu ironiju, dziļdomīgām instalācijām vai sabrauktiem kaķiem, to visu dēvēdami par mākslu. Mēs mīcāmies šajā šķietamās mākslas dīķītī un izliekamies nemanām, ka ir kas daudz svarīgāks par nošļukušiem okupācijas simboliem. Nav liela māksla pūst un šļucināt to, kas nepretojas. Bet kāpēc mākslinieku kungiem neienāk prātā vēl vairāk piepūst un palaist gaisā, piemēram, jau tāpat savā svarīgumā piepūtušos valdību un parlamentu? Lupatu pietrūkst? Vai drosmes?