Atvēziens pret krūmos tupētāju

"Latvija atvēzējusies pret svētumu," secina kara noziedznieks Vasīlijs Kononovs, zaudējot tiesas prāvā pret Latviju. Cienījamais vecums, šķiet, liedzis viņam izprast, kurš tad īsti spriedis tiesu – Latvija vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).

Arī uz svētumu tāds īpatnējs skatījums: nav gluži skaidrs, ko biedrs Kononovs domā ar šo jēdzienu – prastu slepkavošanu, sēdēšanu krūmos, kamēr cīņu biedri pa degošas mājas logiem met iekšā "fašistu līdzskrējējus", vai vienkārši "ar cieņu izpildītu augsto misiju – dzimtenes un visas Eiropas atbrīvošanu no fašisma verdzības" – kā šogad 23. februārī izteicās Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, vecišķajam bandītam pasniegdams uzvaras dienas 65. gadadienai veltītu medaļu.

PSRS teroristu vienība, kuru vadīja Vasīlijs Kononovs, 1944. gadā Rēzeknes apriņķa Mazo Batu sādžā brutāli nogalināja deviņus civiliedzīvotājus. Viena no Batu sādžas iedzīvotājām pirms tam esot vāciešiem nodevusi padomju partizānu vienību, kas tur nakšņojusi. Nodevība ir vienlīdz pretīga no visām pusēm, taču vēl atbaidošāka ir Kononova rīcība: viņš, paslēpies krūmos, kontrolēja savu rīkļurāvēju darbību, kuri slaktēja paša Kononova tuvākos kaimiņus – deviņpadsmitgadīgais Vasja pirms iesaistīšanās partizānu kustībā dzīvoja blakus sādžā, tāpēc labi pazina Batu ciemniekus.

Latvijas tiesas instances visos līmeņos sprieda, ka Vasīlijs Kononovs ir kara noziedznieks. ECT Lielā palāta šā gada 17. maijā faktiski atzina Latvijas tiesas spriedumu faktoloģisko, juridisko un vēsturisko pamatotību, pieliekot punktu šim vairāk nekā desmit gadus ilgušajam strīdam. Pirms diviem gadiem ECT tiesnešu vairākums pauda citu viedokli, kura pamatā bija izteikti divkosīga nostāja, proti, ka sabiedroto pusē karojušos nedrīkst tiesāt. Taču otra puse – toreiz ECT tiesnešu mazākums – uzskatīja, ka pēc starptautiskajām konvencijām par kara noziegumiem cilvēki ir tiesājami, nesaskatoties uz to, kurā pusē viņi ir karojuši. Toreiz, Kononovam uzvarot zemākajā ECT instancē, krievu publicists Vladimirs Abarinovs rakstīja: "Patiesībā uzvaru šodien svin nevis Vasīlijs Kononovs, bet gan tie, kuri spekulē ar viņa lietu un pelna ar to politiskos punktus. Bet galvenie uzvarētāji ir tie, kas klaigā par Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanas nepieļaušanu un pat ierosina ieviest kriminālsodu par mēģinājumiem apstrīdēt oficiālo versiju." Arī šoreiz kaimiņvalsts un pašmāju viedokļu nesēji vienotā korī neapdzied Kononova zaudējumu, ir daudz arī tādu, kam skaidrs: kara noziedznieks ir un paliek kara noziedznieks, kurā pusē viņš arī karotu. Taču ir vēl divas lietas, kas liek uz Kononova lietu paskatīties no cita skatu punkta.

Pirmkārt. Krievija pēc šāda ECT sprieduma katrā ziņā apvainosies un līdz ar to būs atradusi ieganstu, lai izstātos no ECT zonas, proti, darīs visu, lai pārtrauktu attiecības ar šo veidojumu, kas Krievijai ir ļoti neizdevīgs: Krievijas Federācijas iedzīvotāji regulāri sūdzas par cilvēktiesību pārkāpumiem, bet valsts regulāri zaudē šīs tiesas prāvas. Atliek vien piebilst, ka aptuveni trešdaļa sūdzību nāk no Čečenijas. Kononova lieta, domājot ciniskās kategorijās, Krievijai paver iespēju ietaupīt pietiekami lielu naudu. Tādu iespēju apliecina arī Sergejs Malahovskis, Latvijas "antifašistiskās komitejas" loceklis: "Būtu loģiski, ja Krievija, atbildot uz šo "verdiktu", vistuvākajā laikā pārskatītu savas attiecības ar ECT."

Otrkārt. Ja Krievija vēlējās ar Kononova lietu izveidot savu t.s. Lielā tēvijas kara varoņtēlu, ko pēcāk varētu folklorizēt tāpat kā, piemēram, Aleksandru Matrosovu vai Zoju Kosmodemjansku, šo soli nevar uzskatīt par izdevušos: nu nav Kononovs tas varenais dzimtenes aizstāvis, kas ar skaidru skatu un drosmīgu sirdi dzen ienīstos fašistus uz vellsviņuzin kurieni. Nu tāds prasts, nodevīgs krūmos tupētājs tas Vasja. Nav tur ko folklorizēt. Un nav pret ko atvēzēties. Ja nu vienīgi saslaucīt čupiņā un izmest vēstures mēslainē.