Līdz Latvijas beigu virsotnēm
Beidzot esam sasnieguši virsotnes. Sagaidot valsts simtgadi, ir iespēja šo pašu valsti samīcīt uzreiz un neatgriezeniski. Ilgus gadus netiekot uzaicinātai valdībā, par Saeimas vēlēšanu politisko neveiksminieci uzskatītā Saskaņa šoreiz, ņemot vērā etniskā dalījuma kļūdas, ir izvēlējusies pretēju taktiku, rekrutējot savās rindās sabiedrībā labi pazīstamus latviešus. Kaut arī pret šiem rekrūšiem jau uzvirmojis latviskā un nacionāli noskaņotā elektorāta nicinājums un sekojusi likumsakarīga novēršanās, par viņiem kāds tomēr balsos, jo ir taču radi, tuvākie draugi un vienkārši Saskaņas ideoloģijas lienošie atbalstītāji. Tas šai īsteni «sociāldemokrātiskajai» partijai nozīmē papildu balsis un vairāk deputātu Saeimā.
Pēc vēlēšanām atliks vien aritmētika: kāda partija vēl «jāpieskaita» Saskaņai, lai sanāktu varena koalīcija? Nebrīnīšos, ja «pieskaitīsies» konservatori un suņubūdu varoņi, ja vien būs iekļuvuši Saeimā. Bet gan jau iekļūs: atliek sarīkot vēl dažus histēriskus pasākumus, varbūt kādu iziešanu ielās, «ielaušanos» kāda topošā politiķa īpašumā vai kaislīgu uzrunu televīzijā, un tad šo partiju fani vēl sirsnīgāk metīsies aizstāvēt savus izredzētos. Un ja vēl KNAB malacīši pacentīsies uztaisīt teijāteri, aizturot kādu nacionālo varoni, tad var uzskatīt, ka lieta ir darīta: koalīcijas aprises jau skaidras.
Tieši jaunajām sīkpartijām šis varaskāres un naudaskāres kokteilis būs sevišķi iekārojams
Tikai nevajag iedomāties, ka šāda «koalīcija» nostāsies Latvijas valsts pusē. Tieši jaunajām sīkpartijām šis varaskāres un naudaskāres kokteilis būs sevišķi iekārojams, savukārt nepamatotu ambīciju piejaukums radīs monstru, ko par Latvijas valdību nosaukt būtu visai grūti. Tomēr ne jau mazpartijas šādā gadījumā būs īstās spēlētājas: kažoku veikli uz otru pusi uzmetušās Saskaņas «latvieši», salikti vēlēšanu apgabalu galvgaļos, sapulcinās gana daudz vēlētāju - latviešu, kuri naivi noticēs, ka Saskaņa tagad ir «cita».
Kā tad, ka cita - latviska! Vai tad Anrijs Matīss, bijušais Vienotības satiksmes ministrs, atļautos kļūdīties ceļa izvēlē? Vai tad Uldis Līkops, Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs, neprastu atšķirt padomju sarkano no latviski sarkanā? Un vai Evija Papule, bijusī Izglītības ministrijas Izglītības departamenta vadītāja un valsts sekretāra vietniece, nezinātu, cik ļoti svarīgi krievu skolām pakāpeniski pāriet uz mācībām valsts valodā? Bet bijušais Robežsardzes ģenerālis Ivars Zālītis? Viņam - kā nevienam citam - vajadzētu zināt par bīstamībām, kas slēpjas aiz austrumu robežas.
Saskaņu iepriecinājis arī Romans Mežeckis, kurš ir izstaigājis daudzas partijas: 6. Saeimas vēlēšanās viņš kandidēja no partijas Saimnieks. Nākamajās vēlēšanās viņš startēja no Jaunās partijas. Uz 2005. gada Rīgas domes vēlēšanām Mežeckim iepatikās Latvijas Pirmā partija. 2013. gada pašvaldību vēlēšanās Mežeckis sajuta, ka ZZS ir īstā apvienība, un startēja no tās, iekļūstot Jūrmalas domē. Ilgi nebija jāgaida nākamā atklāsme: 2014. gada Saeimas vēlēšanās viņš iekļuva parlamentā, aplaimojot partiju No sirds Latvijai. Nu biedrs Mežeckis sirdsskaidri ir izvēlējies Saskaņu. Pārstaigāt vēl varētu daudzas partijas, tomēr šī, šķiet, būs īstā, kurā, pamatīgi strādājot, varētu tikt vaļā no pusmiljona eiro parādsaistībām. Bet visādi citādi Romans Mežeckis ir puisis uz goda, īpaši talantīgs pelēko kardinālu darba druvā.
Ja Saeimas vēlēšanās kāds paņems rokā Saskaņas piedāvājuma lapiņu, vajadzētu atcerēties, ka «latviskais piedāvājums» ne ar ko neatšķiras no tiem saskaņiešiem, kuri 9. maijā svin «uzvaras» svētkus pie Pārdaugavas monstra, ignorējot vēsturisko patiesību par Latvijas atkārtoto padomju okupāciju, viņiem nav atšķirību no tiem Saskaņas biedrīšiem, kuri iesnieguši Satversmes tiesā prasību, apstrīdot Izglītības likuma grozījumus, kas nosaka pāreju uz mācībām valsts valodā. Viņi, strādājot Saskaņā par latviešiem, tikai tuvina iespēju iegrūst Latvijas valsti Kremļa apkampienos, un šobrīd nav nekādas nozīmes pašu krievu izdomātajam sauklim «krievi nāk!», jo valsts galu tuvina paši latvieši, iekļaudamies prokremliskā veidojumā.
Kāpēc viņiem nepieskaitu Pēteri Sproģi? Tāpēc, ka viņš ir līdz naivumam godīgs, tāpēc, ka vēl ceru - viņš attapsies no šī murga un pateiks «nē». Pārējie? Par viņiem ir vienkārši kauns. Viņu dēļ mēs varam nonākt līdz Latvijas beigu virsotnēm.