Dīkdieņiem un pāviem naudu nevajag

© F64 Photo Agency

Atzīstos: pārkāpu, vainīga. Ātrums tika pārsniegts, mani panāca bākugunīs mirgojošs policijas auto, un policists pieklājīgi izrakstīja soda kvīti. Tā kā mans autovadītājas mūžs ir bijis nevainojams, soda apmērs tika samazināts par 50%. Un tomēr sāpīgi: noķēra tieši mani, nevis visus tos tūkstošus, kuri tieši tajā vietā allaž pārsniedz ātrumu... Tās, protams, tikai manas privātās pārdomas, un runa patiesībā nav par to.

Stāsts ir par naudu, kas tiek ieskaitīta valsts kasē, respektīvi - budžetā. Pēdējos divos gados no autoradariem vien «nopelnītā» nauda ir bijusi 20 812 690 eiro (kopā no stacionārajiem un pārvietojamajiem radariem). 2018. gadā no tiem, kurus «štrāpē» policija, bija plānots iekasēt gandrīz deviņus miljonus eiro, 2019. gadā - jau 9,3 miljonus eiro, 2020. gadā - mazliet vairāk par deviņiem miljoniem eiro (mazāk nekā šogad, iespējams, tāpēc, ka labi «strādā» radari). Valsts maka turētājiem atliek cerēt, ka CSN pārkāpēju skaits augs, un valsts budžetam tas būs izdevīgi. Bet tie autovadītāji, kuri izvairīsies no fotoradariem, policijas netrafarētajiem auto un no «redzamajām» policijas automašīnām un ievēros pilnīgi visus CSN, būs vienkārši neapzinīgi pilsoņi, jo nedos «pienesumu» budžetam.

Tas ir viens aspekts. Budžets iegūst miljonus, un tie kā caurā maisā iekrīt un izkrīt nezin kur. Bet ja jau mēs sametam šos miljonus, tad mums gribētos arī redzēt to mērķtiecīgu izlietojumu. Kāpēc gan nevarētu būt tā: parakstot administratīvā pārkāpuma protokolu, es norādu, kur es gribētu pārskaitīt savu «pārkāpuma naudu». Piemēram, es vēlētos to pārskaitīt labdarībai - konkrēti, kādai dzīvnieku patversmei vai dzīvnieku aizsardzības biedrībai. Kāds cits CSN neievērotājs, iespējams, gribēs savu naudu novēlēt kādas slimnīcas fondam, lauku kultūras namam vai konkrētam mērķim, kas iezīmēts portālā ziedot.lv. Kāda daļa no pārkāpējiem gribēs savu naudu atdot dabas stihijās cietušajiem - tādu mums, Latvijā, šķiet, būs arvien vairāk. Vēl kāds varbūt vēlēsies ieskaitīt savu naudu Valsts autoceļu fondā, ja tāds tiks atjaunots, lai šo naudu ieguldītu satiksmes drošības programmās un ceļu infrastruktūrā.

Vienvārdsakot, katram CSN pārkāpējam būtu reāla iespēja kādam (kaut kam) palīdzēt. Taču pagaidām mēs iemetam naudu kopīgajā silē, no kuras dāsni pasmeļas tie, kuriem mēs (vismaz lielākā daļa) nemaz nevēlamies piešķirt naudu. Kādēļ gan tā būtu jāatdod partijām, kuras - atkarībā no tā, cik pilsoņu par tām balsojuši Saeimas vēlēšanās - tiek finansētas no valsts budžeta? Nevēlos kaut kādām «krievu savienībām», «saskaņām», karton- un kotlešpartijām, «attīstībām» vai «progresīvajām» atdot kaut jel vienu santīmu. Gaidiet savus ziedotājus, tos, kuri jums vēl tic. Nevēlos arī sponsorēt ministriju ierēdņus, kas skaitāmi simtos - referents referenta galā... Nav ne mazākās vēlmes novēlēt savu naudu dažādu līmeņu tautas priekšstāvjiem, sevišķi - Saeimas deputātiem, no kuriem lielākā daļa ir dīkdieņi un pāvi šā vārda sliktākajā nozīmē. Jūs neko neražojat! Jūsu darbam nav pievienotās vērtības, par pamatvērtību pat nesāksim runāt. No jūsu neprofesionalitātes nedz valstij, nedz tās iedzīvotājiem nav nekāda labuma. Tieši otrādi - daudz kas notiek šķībi, jo jums nav nekādas sajēgas par to, kā dzīvo cilvēki ārpus jūsu parlamentārajām sesijām.

Labi, es saprotu, tās ir neizpildāmas fantāzijas - atdot naudu tiem, kuriem tā visvairāk nepieciešama. Tas ir teju valstisks nolēmums: finansēt tos, kuri imitē darbu un rūpes par cilvēkiem. Tāpēc arī tik daudz piesūcekņu, kuri pārtiek no tā, ko mēs iemaksājam gan nodokļos, gan arī, piedodiet, pielemtajos sodos. Tad varbūt rosināt kaut ko ne tik neiespējamu? Piemēram, ir zināms, ka Zviedrijā uz ceļiem gada laikā iet bojā aptuveni trīsreiz mazāk cilvēku nekā pie mums. Kāpēc? Zviedrijā 90. gados ir ieviesta satiksmes drošības sistēma Vision Zero, kuras mērķis - izveidot tādu drošības līmeni, lai uz ceļiem neietu bojā neviens cilvēks. Taču tad ir svarīgi, lai CSN soda nauda neiekristu kopīgajā budžeta katlā, bet gan tiktu novirzīta šai sistēmai. To taču ir iespējams izpētīt: kaimiņi vien esam.

Ja mana (un jūsu) nauda aizietu labiem mērķiem, iespējams, par to nebūtu tik lielu skumju, vai ne?

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais