«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā. Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!
Mana vēstule ministrijai bija vienkārša kā zeme: «Labdien! Lūdzu izglītības ministri Ilgu Šuplinsku nokomentēt publikāciju. Jūsu atbilde tiks publicēta laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze. Paldies.» Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar īstu boļševisma kaismi parādījās jauniņā, septiņpadsmitgadīgā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstīja: «Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti.»
Neviens gan nepaģērēja uz papīra likt šādas ģeķības 1987. gadā, kad drosmīgi cilvēki 23. augustā gāja pie Brīvības pieminekļa, lai nosodītu Molotova - Ribentropa paktu. Bet varbūt tomēr pārliecība spieda? Jo Ilgas mammīte bijusi Krāslavas rajona padomju saimniecības Šķaune kompartijas pirmorganizācijas pirmā sekretāre. Vide nosaka audzināšanu, un te rezultāti parādījās, kā mēdz teikt, uz sejas. Protams, neviens neapgalvo, ka septiņpadsmitgadīgs bērns jau ir nostiprinājies savos politiskajos uzskatos un ka laika gaitā tie nemainīsies. Kažokus un puskažociņus viens otrs mūža laikā pārmet uz otru pusi vai pat nomaina neskaitāmas reizes (piemēram, JKP vadonis Bordāns ir nomainījis partijas vismaz kādas sešas vai septiņas reizes), savukārt ar komjaunietiskas pagātnes neesamību var palepoties tikai nedaudzi attiecīgā gadagājuma ļaudis: kā smejies, gandrīz visi - varbūt tikai izņemot bezcerīgi nesekmīgo Jānīti - tika savīkšāti buntītēs un apzīmogoti ar ļeņiniskās jaunatnes savienības spiedogu... Jautājums ir tikai par to, vai 1987. gadā, kad sabiedrība jau tuvojās vārīšanās temperatūrai, ar saprātu apveltītai būtnei vajadzētu rakstīt padomiskas muļķības par «buržuāziskajiem nacionālistiem»...
Bet jaunībā pastrādātas ne tikai tādas vien aplamības. Un, ja kāds nelietīgs kadrs arī atrod dokumentālus pierādījumus par pagātnē spertiem kļūmīgiem soļiem, vispareizāk droši vien būtu atzīt: jā, tā notika, es kļūdījos, piedodiet man jaunības alošanos! Ministre Šuplinska tomēr nenodeva savus jaunīblaiku ideālus un komunistiski atcirta, ka «komentāru nebūs». Ne jau velti viņas pārstāvēto politpulciņu - JKP - daudzi dēvē par jauno komunistu partiju: «pateicoties» liekulības, melu, puspatiesību un neizpildāmu solījumu kokteilim, ko viņi regulāri piedāvā sabiedriskajā telpā. Pieņemu, ka biedrene Šuplinska bija tik drosmīga ne bez partijvadoņa Bordāna ziņas: nav jau pirmā reize, kad jaunkomunisti parāda savu izpratni par, viņuprāt, normālu saziņu starp varu un medijiem...
«Lai valstī notiktu redzamas, pozitīvas pārmaiņas, pie valsts stūres jālaiž jauni cilvēki, kuriem nav komunistu laika pagātnes,» pirms gada apgalvoja partijvadonis Jānis Bordāns, Ministru prezidenta amata kandidāts no JKP. Nezinu, vai 32 gadus seno komjaunietes Šuplinskas publikāciju var nodēvēt par viņas «komunistu laika pagātni» (pārāk nožēlojams fakts pat tādai mēslu bedrei kā kompartija), bet jēkāpistu divkosība šajā situācijā lec pa priekšu kā kliba aita.
Un tas kārtējo reizi iepriecina. Taču, ja bezkompromisu tiesiskuma nesējiem kaut kas tomēr nepatīk, ir viena, toties droša, izeja: atkal rakstīt gaudu vēstuli ārvalstu vēstniecībām. Bordāna kungam pieredze jau ir, un adreses nebūs ilgi jāmeklē.