Vaļera no Prokopjevkas mācās latviski

No Liepājas piezvanīja Zentas kundze. "Izdzīvojusies Sibīrijā, un ne jau sanatorijā," viņa par sevi mēdz teikt. Šoreiz Zentai asinis uzsita tie, kuri solās rūpēties par Latviju, neprazdami valsts valodu.

Lūk, Saskaņas centra (SC) deputāts Liepājas domē Valērijs Kravcovs, kurš latviski neprot pateikt ne pušplēsta vārda, pēc Saeimas vēlēšanu provizoriskajiem rezultātiem ir ievēlēts valsts parlamentā. Latviskie liepājnieki var uzelpot: sejas pantos kolorītais Liepājas krievu kopienas valdes priekšsēdētājs nu būs prom no pilsētas. Toties visā krāšņumā mirdzēs Saeimā! "Tas ir drausmīgi," piebilst Zentas kundze, "taču Latvijas likumi pieļauj šādu cilvēku ievēlēšanu augstākajā lēmējvaras orgānā."

Jā, likumi ļauj pilsētas domes deputātiem izmantot tulka pakalpojumus, savukārt Saeimas deputātiem nav iespējams blakus nosēdināt perevodčiku, kurš pārējiem tulkotu katru deputāta šķavu un otrādi. Vai jaunizceptajam Latvijas likteņu lēmējam nav bail, ka Saeimā nāksies iztikt bez tulka? Kemerovas apgabala Prokopjevkas ciematā 1961. gadā dzimušais un visādas metalurģiskās mācību iestādes beigušais Vaļera portālā liepajniekiem.lv atbild, ka viņam "ne no kā nav bail, pat ne no satikšanās mežā ar lāci". Viņam taisnība: nobītos lācis, nevis Vaļera. Brīvais no bailēm Kravcovs, jautāts par to, kad un vai viņš apgūs valsts valodu, atbild (krieviski), ka ņemšot privātskolotāju. Par to, ka viņš var atļauties pat visdārgāko mācībspēku, nevienam nav šaubu: dividendēs puisis pērn saņēmis teju pusmiljonu latu, arī skaidrās un bezskaidrās naudas iekrājumi nav nekādi sīkie – vairāk nekā 80 000 latu. Pagaidām gan nav zināms, vai biedrs Kravcovs jau angažējis latviešu valodas pratēju, kurš būtu ar mieru viņu apmācīt sarežģītās svešvalodas prasmē.

Man, atklāti sakot, ir gluži vienalga, vai biedrs Kravcovs pratīs vai nepratīs valsts valodu, taču rodas tāds neliels jautājumiņš: interesanti, kādā veidā šis nu jau divu līmeņu deputāts ir ieguvis Latvijas Republikas pilsonību? Labi, lojalitāti pret Latviju, kurā viņš, šķiet, dzīvo kopš 1980. gada (viņa oficiālā metalurģiskā biogrāfija beidzas 1980. gadā), grūti izmērīt, taču valsts valodas prasmi tā kā vajadzētu piefiksēt? Taču tas nav izdarīts. Kur topošais Latvijas likumdevējvaras loceklis ieguvis pilsonību? Varbūt pareizāk būtu teikt – nopircis?

Ar valsts valodas zināšanu prasmi kā nelabais ar krustu cīnās arī jaunievēlētais Saeimas deputāts Rihards Eigims (ZZS), par vidēju savu prasmi iedziļināties latviešu valodā atzinis Vladimirs Nikonovs (SC) un Mihails Zemļinskis (SC), savukārt Aleksandrs Jakimovs (SC) par latviešu valodas prasmi teicis, ka tā ir apmierinoša. Ko nozīmē – vidēja un apmierinoša? Vidēja, lai pie čajoka glāzes parunātos par futbolu? Apmierinoša, lai apmierinātu savu nevaldāmo vēlmi kļūt par Saeimas deputātu? Baidos, ka šādu apmierinošo un vidējo latviešu valodas pratēju šajā Saeimā būs daudz vairāk nekā nosaukto mūsu daudzcietušās valsts likteņlēmēju, kaut gan sen zināms, ka parlamenta deputātam valsts valoda jāzina augstākajā līmenī. Tāpēc tas ir vairāk nekā vientiesīgi – cerēt, ka švaki runājošie deputātiņi būs "pilnvērtīgi valstsvīri", kā nesen izteicās dzejniece Māra Zālīte. Ja tas nebūtu tik traģiski, par komisku izrādi varētu izvērsties jauno deputātu zvēresta došana Saeimā, jo diez vai viņi sapratīs, par ko ir dziesma šajā zvērestā.

Papīrs pacieš visu, arī to, ka gribētāji uz deputātu beņķiem savās CVK anketās apgalvo: protu, protu latviešu valodu! Tikpat vienkārši viņi var uzskribelēt, ka prot arī mumbu-jumbu cilts valodu – tāpat neviens nepārbaudīs šo prasmi. Domāju, ka laiks radīt stingrākus likumus attiecībā uz šiem muldētājiem, kuri faktiski ar melu palīdzību iekļuvuši Saeimā.

Tomēr paliek vēl divi neatbildēti jautājumi. Pirmkārt, kādi ir apsvērumi, kuru dēļ Saeimā ievēlē tādus cilvēkus, kam nav ne mazākās sajēgas par valsti, kurā viņi dzīvo, nemaz nerunājot par cieņu pret to? Otrkārt, cik aprobežotam ir jābūt cilvēkam, lai gadu desmitiem nespētu apgūt valodu, kas skan visapkārt un ir valsts pamatvaloda? Varat, protams, izvēlēties un aprobežotību nomainīt ar iesakņojušos attieksmi. Bet tas, manuprāt, ir vēl ļaunāk.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.