"Šajā dienā Lāčplēsis iegrūda Daugavā Melno bruņinieku," viena no atbildēm, kas atradās vistuvāk vēsturiskajai patiesībai, nāca no kāda latviešu jaunekļa, kurš minēja 11. novembra nozīmi Latvijas notikumu kartē. Līdzīgas atbildes nāca no citiem aptaujātajiem. Kā ikkatru gadu – arī šoruden mediji ar tradicionālu skepsi jautāja nejauši satiktiem cilvēkiem: ko tad svinam 11. novembrī?
Iespējams, šogad glupu atbilžu bija mazāk nekā citreiz, iespējams, es pat nepievērstu uzmanību visai bezcerīgajai situācijai, kāda valda Latvijas vēstures apguves lauciņā mūsu skolās un līdz ar to jauniešu uztverē, ja vien rokās nebūtu nonākusi grāmata Latvijas vēsture, kas iznākusi 2010. gadā un kuras autori ir vēsturnieki Ilgvars Butulis un Antonijs Zunda. Ievadā autori skaidro, ka "grāmata domāta plašam latviešu valodā lasošam lasītāju lokam" un ka viņi "šo izklāstu ir mēģinājuši veidot nedaudz esejisku, atkāpjoties no akadēmiskajiem kanoniem". Nodomāju, ka grāmata būs piemērota skolēnu auditorijai, jo tieši esejiskums un tajā mītošā tēlainība spēj saistīt jaunu cilvēku uzmanību. Kas gan var būt labāks par svaigu, nacionālu un piedevām vēl esejisku Latvijas vēstures atspoguļojumu, ko ar panākumiem var izmantot jaunās paaudzes patriotiskajā audzināšanā?
Iepazinos ar minēto grāmatu. Tas ir pieklājīgs, sauss, vienkāršoti akadēmisks izdevums, ko, manuprāt, var izmantot vienīgi tam, lai uzzinātu dažu notikumu laiku un vietu, taču tajā nevar atrast nedz esejiskumu, nedz tēlainību, kur nu vēl savu skatījumu uz vēstures norisēm, ko varētu sniegt divi izcili vēsturnieki. Vienīgās emocijas (negatīvās!) varēja nojaust nodaļā par pirmās brīvvalsts Ministru prezidentu Kārli Ulmani un viņa "autoritāro režīmu", kas, autoruprāt, bija vairāk slikts nekā labs, gan piebilstot, ka "Ulmanis mīlēja, kopa un loloja Latviju, kā nu prata". Toties sausi un pat garlaikoti bija uzrakstītas dažas rindkopas par padomju represijām, par latviešu leģionāriem un kultūras norisēm Latvijā.
Taču, kā smejies, katram vēsturniekam savs pagātnes notikumu aplūkojuma leņķis un savs attēlojuma veids. Tam visam varētu piekrist, ja vien... Ja vien mums pēc tam nevajadzētu brīnīties par to, ka liela daļa Latvijas pilsoņu, nemaz nerunājot par nepilsoņiem, savas valsts vēsturē jaucas kā vistas pa putekļiem. Labi, nerunāsim par Ulmaņlaika Latviju, kas ir gana kontraversāls laiks mūsu valsts vēsturē, nerunāsim par padomju represijām, kas vienam otram "vēstures zinātājam" asociējas tikai ar karogiem ar sēru lentēm, nevis ar tautas ciešanām, bet palūkosimies, ko grāmatā Latvijas vēsture varam izlasīt par 11. novembri, kas katru gadu kalpo par mūsu izbrīna avotu, sak, kāpēc tie jaunieši neko nezina par Lāčplēša dienu? Atbildu: par 11. novembri mēs nevaram izlasīt pilnīgi neko. Katrā ziņā šis datums grāmatā vispār nav pieminēts. Ar taustīšanos gan var saprast, ka ir tieši trīs teikumi, kas jāsaprot kā šodien tik nozīmīgo svētku – Lāčplēša dienas – priekšvēsture.
Un tie ir šādi. "Cīņas starp Latvijas armiju un Bermonta karaspēku nacionālajām karaspēka daļām sākotnēji izvērtās latviešu pusei nelabvēlīgi. Bermontiešiem bija liels spēku pārsvars, turklāt Latvijas armijai vienlaikus vajadzēja cīnīties arī pret lieliniekiem – Latgales frontē. 1919. gada novembrī, Antantes flotes spēku atbalstītas, latviešu vienības sakāva Bermontu pie Rīgas."
Un viss. Grāmatā nav ne vārda par to, ka Bermonta armijā bija ap 50 000 vīru, pret kuriem nostājās tikai 11 000 latviešu, ne vārda par to, ka bermontiešu spēki bija reāls drauds pirms gada nodibinātajai Latvijas valstij. Ne vārda par to, kāds patriotisma vilnis cēlās Rīgā, lai aizstāvētu savu valsti. Latviešu armijas rindās stājās studenti un pat skolēni. Ne vārda par latviešu cīnītāju varonību un sajūsmu, izdzenot bermontiešus no Rīgas. 9. novembris bija diena, kad atbrīvoja Torņakalnu un Zasulauku. 11. novembrī viss Bermonta karaspēks tika padzīts no Rīgas. Šajā dienā tika iedibināts Latvijas Kara ordenis ar devīzi Par Latviju, un 11. novembris kopš tā laika ir Lāčplēša diena, kas simbolizē Lāčplēša uzvaru pār Melno bruņinieku.
Nedomāju, ka latviešu tauta ir tik bagāta ar varoņsāgām, lai vēsturnieki piekoptu paviršu attieksmi pret tiem nedaudzajiem vēstures notikumiem, kas liecina par tautas patieso brīvības un neatkarības garu, par tautas lepnumu un dzīvotspēju.
Ja šos notikumus un to radīto virsvērtību atmetam, paliek vien tāda mazskaitlīga ļautiņu kopa ar izmirstošu valodu, ne visai cildenām rakstura īpašībām, milzīgiem parādiem un nezin kam piederošu teritoriju, pa kuru viņi kuļas tāpat kā pa vēsturi – kā vistas pa putekļiem.