Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš nule izteicās, ka Valsts prezidentam Valdim Zatleram pēc Saeimas negatīvā balsojuma par Šlesera iespējamo izdošanu KNAB kratīšanai būtu „ļoti nopietni jādomā” par Saeimas atlaišanu.
Faktiski Endziņš mudina atlaist Saeimu. Protams, ir pamatoti iemesli, kāpēc vajadzētu ķerties pie šā deputātu korpusa darbības vai bezdarbības izvērtēšanas, taču prezidentiski sašust par to, ka Saeima apšaubījusi represīvā orgāna – KNAB – darbības, ir vairāk nekā dīvaini. Un runa nav pat par Ainaru Šleseru vai viņa iespējamām nelikumīgām darbībām, kuras modri atklājuši KNAB sargsuņi, runa ir par esošā prezidenta pilnvarām un konsekvencēm, kas iestāsies pēc „apdomāšanās” varbūtējām sekām – Saeimas atlaišanas.
Par ko gan citu ja ne par Saeimas atlaišanu var domāt, vērojot prezidenta Zatlera pēdējās aktivitātes, precīzāk sakot, neaktivitātes? Mediju pārstāvji velti cenšas no prezidenta pārstāvjiem iegūt viņa viedokli par Saeimas ceturtdienas balsojumu. Vai viedoklis būs kā sestdienas pārsteidzošā uzrunas pīrāga krēmšnites pildījums, bet lēmums ierosināt atlaist Saeimu – kā ķiršogas garnējumam? Kādam tas viss šķitīs gardi, bet jo īpaši jau pašam cepējam, kurš tautas atmiņā paliktu kā varonis, kas iedrošinājies atlaist Saeimu. Bet nav zvanīts, vai tauta, kas tik karsti nīst deputātus, atbalstīs prezidentu pēc tam sekojošā referenduma vajadzīgo skaitļu robežās... Tā prezidents vēl var palikt ar garu degunu.
Ja prezidents savā uzrunā atsauksies uz „likumdevēju tiesisko nihilismu” vai „atbalstu oligarhiem”, tādējādi it kā pamatojot savu lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu, tas būs „diezgan sīki”, kā izteicās sociologs Aigars Freimanis. Situāciju analizējošas uzrunas vajadzēja praktizēt jau visus četrus prezidentūras gadus, regulāri apgaismojot tautu par to, kas notiek valstī, kāpēc notiek un kā vajadzētu notikt. Taču nekā tāda nebija. Kad 2007.gadā „lietussargu revolucionāri” izgrūda Zatleru uz Doma laukuma slapjās skatuves, lai nu viņš taisnojas un atvainojas par varnešu nodarījumiem, viņš mēģināja atrunāties ar frāzēm, kuras vēl nebija paguvis iestudēt. Kas notiks tagad? Kādus spēkus šoreiz pārstāvēs „revolucionāri”, kas iegrūdīs viņu gana komfortablajā un sausajā TV studijā? Diez vai viņi ieteiks Zatleram runāt par to, ka tieši Vienotība, kas ceturtdien nobalsoja par to, lai Šleseru izdod KNAB, ir veiksmīgi pabeigusi valsts novešanu līdz sabrukumam (tas gan būtu iemesls atlaist Saeimu!). Diez vai viņi ieteiks parunāt par to, kāpēc KNAB – tikpat naski kā gadījumā ar Šleseru – neķeras klāt Vienotības Kamparam, kura „darījumi” ir pabāžami apakšā veselam krimināllikuma pantu lērumam, vai tam pašam Dombrovskim, kas atrodas perfektā interešu konfliktā, turpinādams lemt par uzņēmumu, kas ir interešu konflikta objekts, bet brīvajā laikā sacer fantastikas bukletiņus par „valsts izvešanu no krīzes”. Un pavisam neticami būtu, ja „revolucionāri” ieteiktu Zatleram parunāt par to, ka ir nekrietni un noziedzīgi mēģināt aizbāzt muti valdošajām aprindām netīkamiem medijiem.
Jāpiebilst, ka Zatlers tiešām var paspēt rosināt Saeimas atlaišanu, bet, kā jau teikts, parlamenta atlaišana jāakceptē tautas nobalsošanā. Ja tā notiek, nākamo prezidentu vēlēs Saeima, kura, iespējams, tiks atlaista. Ko darīt ar jaunievēlētā prezidenta leģitimitāti? Un cik leģitīms būtu pašas Saeimas balsojums šādā situācijā? Visi šie jautājumi ir pārāk svarīgi, lai tos izlemtu sasteigti. Ja vērtējam, izmantojot pēdējo pāris gadu eksistenciālo pieredzi, tad – jā, šī Saeima ir pelnījusi, lai to atlaiž. Bet ne jau tāpēc, ka nobalsoja pret Šlesera izdošanu.
Ja Zatlers neizteiksies par Saeimas atlaišanu, tad kas varētu būt sestdienas runas pamatā? Negribas ticēt, ka tā būs tikai priekšvēlēšanu aģitācijas sastāvdaļa. Arī tas būtu „sīki”, kā izsakās Freimanis. Politikas kuluāros gan daži spriež, ka pēkšņā vēršanās pie tautas ir „visu iepriekšējo gadu panākumu kapitalizācija”. Protams, arī kapitalizāciju var pārvērst par vēlēšanu reklāmu, ja ir attiecīgi resursi.
Bet ir vēl viens variants, kas glīti ierakstās sestdienas pēkšņajā vēlmē uzrunāt tautu un ir ieliekams tajā pašā priekšvēlēšanu rāmītī. Varbūt Zatlera kungs vēlas pateikt, ka visi, kas prezidenta vēlēšanās balsos par Andri Bērziņu, atbalsta oligarhus? Neticami? Nu kāpēc tad neticami. Nevajag būt apveltītam ar augsti izglītota politologa spējām, lai saprastu, ka KNAB pēdējo dienu aktivitātes ir pamatīgi sašķobījušas Valda Zatlera iespējas tapt ievēlētam uz otro termiņu. Tāpēc jācenšas, kā vien var, arī izmantojot Kārļa Ulmaņa populāro teicienu par palikšanu savā vietā, kamēr tie citi lai paliek savējās.
Vai Vienotība ir nepatīkami pārsteigta, ka tās kontrolētais KNAB izjaucis Zatlera ievēlēšanu? Varbūt. Bet var būt arī citādi: iespējams, Vienotība ir izdomājusi savu šaha partiju: veikt veiklus gājienus ar revolucionāri noskaņotiem kleperiem, sirds dziļumos pat nedomājot atbalstīt Zatleru. Bet to viņš vēl nezina. Un tas situāciju vērš vēl nožēlojamāku.