Plānprātības ģenerāļu uzsāktais karagājiens pret Daugavu, kuru – pēc viņu pārliecības – vajadzēja pārvērst par kuģojamu plančku, par laimi, aplauzās pusceļā: nepagāja ne pusgads, un Latvijas valdības izveidotā darba grupa, kurā ietilpa Ārlietu, Ekonomikas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, kā arī Latvenergo amatpersonas, brīnumainā kārtā tomēr publiski atzina šā projekta absurdu.
Smagu cīņu pret Daugavas kropļotgribētājiem izcīnīja mediji, zinātnieki un vides aizstāvji.
Nav saprotams, kāpēc šoreiz čaklā un izdarīgā valdība kopā ar darba sparu atguvušajiem Saeimas deputātiem nespēj savākties, lai pasargātu vienu no skaistākajām Latvijas upēm – Vaidavu, uz kuras trauslajiem kamiešiem nu tiek uzgrūsta smaga, vidi degradējoša būve – Karvas HES. Upes ekosistēma, pateicoties hidroelektrostacijai, tiks izjaukta, un tas notiks tieši tajā vietā, kur nārsto alatas un foreles un kas iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo biotopu sarakstā. Uzbūvējot HES, tās īpašnieks Aldis Stūriška drīz vien varēs pievienoties miljonāru sarakstam, jo baudīs divkāršo elektroenerģijas tarifu par Karvas HES saražoto elektrību, par ko maksāsim mēs visi.
Rokas bezspēcībā plāta Saeimas deputāti, vides ministrs Raimonds Vējonis sola «izvērtēt, vai būvatļauja Karvas HES uz Vaidavas upes pagarināta likumīgi», premjers Valdis Dombrovskis par nelietību, kas vērsta pret Vaidavu, neliekas ne zinis, savukārt ekonomikas ministrs Artis Kampars izliekas par beigtu zivi: viņaprāt, «Ekonomikas ministrijai nav tiesību apstrīdēt citu valsts iestāžu izsniegtos tehniskos noteikumus un atzinumus». Savukārt Nordea banka, kas kreditēja minētās HES būvi, norāda, ka Ekonomikas ministrija jau pērn esot garantējusi Karvas HES saimniekam peļņu, kas radīsies, kad viņam tiks piešķirtas tiesības pārdot obligātā iepirkuma ietvaros elektroenerģiju, kas saražota Karvas HES. Kampara kantoris šādas ziņas par 2010. gadu, protams, noliedz, tomēr kautri atzīst, ka šādas tiesības piešķirtas jau... 2009. gadā.
Klusi un mierīgi – ar valdības un parlamenta mēmu atbalstu – tiek izvarota viena no burvīgākajām Latvijas upēm. Daudz netrūka, lai kaut kas vēl briesmīgāks notiktu ar Daugavu. Varnešu attieksme pret vidi svārstās no absolūti vienaldzīgas līdz maksimāli graujošai. Pērn pavasarī – arī ar amatpersonu klusu un pielaidīgu atbalstu – Kurzemes piekrastē tika izrauts kāpas gabals, lai tur iebūvētu betona ceļu, pa kuru starptautisko militāro mācību dalībnieki varētu ērtāk pārvietoties, imitējot desanta izsēšanos. Betonēto skrienceļu kāpā iestumdīja draudzīgā amerikāņu armija. Jauki, ka padomju armija nav bijusi vienīgā ar tendenci atstāt savus mēslus nākamajām paaudzēm – tāpat rīkojas arī citas lielvaras. Un mazā, padevīgā, izpildīgā valstiņa Baltijas jūras krastā ir gatava atdot iznīcināšanai visiem un visu, ko tai paprasīs. Par tādu sīkupīti kā Vaidava vispār nav vērts ne domāt, ne rokas ar to slapināt.
Par skujām, kas sabirst cepurēs, nav jādomā arī Latvijas mežu naskajiem izcirtējiem: kuru gan uztrauc baisās kailcirtes, kas parādās gan te, gan tur – vietās, kas vēl vakar bija skaista, varena meža apdzīvotas? Pie mums priedes taču aug kā burkāni – spēj tik katru gadu vākt ražu! Netiek saudzētas pat Natura 2000 teritorijas: netālu no Gaiziņa, Vestienas ceļa malā, aizsargjoslā, plešas itin svaiga kailcirte, bet dabiskā grava – Golgātas nogāze – ir sarētota ar kroplīgu, divdesmit metrus platu kameršļūkšanas reni, savukārt Riekstu kalns, ko Lido šefs Gunārs Ķirsons slēpotāju priekam uzbēris par desmit metriem augstāku, nu cieš no spēcīgas erozijas.
Nekas jau nenotiek bez attiecīgu atļauju izsniegšanas. Visur priekšā ir cieti papīri – gan par Vaidavas upi, gan par Kurzemes piekrastes kāpu, gan par Gaiziņkalnu un Vestienas mežu. Un vēl par desmitiem (varbūt pat simtiem) citu vietu, kas noziedzīgi vienkārši un viegli tiek atdotas iznīcībai. Kamēr mēs azartiski piedalāmies iedvesmojošos pasākumos ar salmu leļļu svilināšanu, kamēr mēs savā sirdsšķīstībā ceram uz mesiju, kas, baltā zirgā iesedlojies, mums atnesīs laimību, tikmēr mūsu Latviju applūdina, izzāģē, izrok – pa tīro.
Nez kas to izdara? Vai negantie ārzemnieki, kas mūsu zemes raduši par desmaizi nopirkt? Varbūt nīstie oligarhi, kas mums, darbarūķiem, pēdējo asins lāsi izsūknē un tālab pie visām nelaimēm vainojami? Un tad pavisam neticama atnāk atziņa, ka Latviju applūdina, izzāģē un izrok mūsu pašu vietējie bāleliņi, kurus par oligarhiem gan grūti nodēvēt: tie nāk pelēkos vadmalas svārkos, pavisam vienkārši ļaudis, tikko no Saeimas un valdības putekļainajām darbistabām atpestījušies, smagi sastrādājušies, atbildīgus likumus un lēmumus pieņēmuši. Tos pašus likumus, kas mūs visus padara par nelgām un pasaules ubagiem, par ļautiņiem, kam nav lielāka prieka, kā dzīties pakaļ gaišās nākotnes rēgiem. Nevis pašiem domāt, kā saglābt savu zemi, kas pa pusei jau applūdināta, izzāģēta un izrakta.