Nenojauciet barikādes par agru

Tikai paši revolucionāri vairs atceras savas 1991. gada janvāra barikādes. Atmiņu tēja sen atdzisusi, ugunskuri pacēlušies debesīs, šņabja malka dzēlīgais stiprums sarūsējis, leduspuķēs dzimusī mīlestība pārkausēta ikdienā, tikai nāve kā robeža starp esību un aizmirstību griezīgi griež ar sašautā un mirstošā Andra Slapiņa čukstiem: «Filmējiet mani, filmējiet...»

Redziet un atcerieties mani, domājiet, nenojauciet barikādes pirms laika, sajūtiet labu un ļaunu, šķirojiet graudus un pelavas, neberiet vienā maisā zvaigznes un mēslus...

Andra atgādinājums vietā un laikā. Kā ziema, tā barikādes. Pirms 21 gada janvārī viss bija skaidrs: šeit – sargājam mūsējos, tur – ar bruņutransportieriem braukalē tie, kas kā melns pārspēks pār mūsu naivajām dziesmām vicina nebrīves karogu. Šeit – sargājam mazo, klēpī apmīļojamo Latviju, tur – lodes švīkām saplēš nakti un irdina bailes. Šodien arī viss skaidrs. Vismaz tiem, kas nav pazaudējuši savas barikādes: šeit – sargājam mūsu mātes un tēva valodu, kas nav nedz apstrīdama, nedz apšaubāma, tur – trīs priedēs apmaldījušies, planē tie, kuri nezina, kur atrodas, nenojauš, kur mitinās un kādā mēle runā tie, kas dzīvojuši te mūžīgi.

Mūsu ir vairākums. Mūsu barikādes nav no kartona vai rotaļlietām. Tās arī nav no pārgudrām prāta konstrukcijām, kas vēsi uzslietas karstu siržu mierināšanai. Tās vienkārši ir, un mēs zinām, ka tās nav sagraujamas. Ne ar bruņutransportieriem, ne mātesvārdiem, ne referendumiem. Bet kāpēc beidzot nevaram dzīvot līdzenumā, kas atver skatienam ne tikai šodienas mazos uzdevumus, bet arī rītdienas lielos mērķus? Kāpēc barikādēm joprojām jābūt kā robežšķirtnei starp to, kas sargā mūsu vērtības, un to, kas tās vēlas padarīt par sētmalē izmetamiem niekiem? Varbūt tāpēc, ka paši vien esam vainīgi? Varbūt mums patmīlīgi šķitis, ka viss notiks tāpat, bez mūsu sūra darba, šīs vērtības godājot un spodrinot?

Ja tās paši necienīsim, ja savu valodu godā neturēsim, tad i barikādes nelīdzēs. Klausos, un bailes ir lielākas nekā toreiz, kad omona lodes šķēla nakts dzidro kupolu virs Rīgas: savu dzimto mēli izsmej pats latvietis, runādams aplamā valodā, spļaudams vārdus kā greizas notis, kroplus teikumus kā ubaga tarbu bravūrīgi vicinādams. Ko tu, latvieti, aizstāvēsi uz šīm valodas barikādēm? Savu dvēseles ubadzību vai tomēr ko vairāk? Kamēr tevī pašā neuzplauks skaists un bagāts dzimtās valodas pīlādzis, tikmēr tu nespēsi no sevis izdzīt to nelabo, kas apēd tavu kopš dzimšanas latvisko garu un pasaules uztveri. Jā, man ir bail, ka tava latviešu valoda dilst ne jau tavu krievisko kaimiņu dēļ, bet tevis paša dēļ. Un man ir bail, ka to pīlādža žebērkli tu nemaz nevēlies izaudzēt: varbūt tavs nelabais tev tikpat mīļš kā tavs slinkums un nīgrums?

Tāpēc neviens nedrīkst barikādes nojaukt par agru. Ne sevī, ne pasaulē. Pirms 21 gada mēs aizstāvējām savu Latviju. Šodien aizstāvam savu latviešu valodu – tas jādara i slinkajam, i darbīgajam latvietim. Ja kādam laimīgi šķitīs – ai, viss jau garām! – tie būs tikai māņi, jo kauja par valodu tikai sāksies. Un tad jūs redzēsiet, ka tēja atkal būs karsta, ka ugunskuri iedegsies no zvaigznēm, ka mīlestība ikdienu pārvērtīs zaigojošā gaismā, bet nāve aizmirsīs savus atgādinājumus. Un barikādes būs tik dzīvas, it kā vakar tās būtu simtiem roku noglāstītas. Bet, ja tās būs dzīvas, tad mēs uzvarēsim. Mēs uzvarēsim. Tik un tā.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais