«Mēģinājums mest pār vienu kārti cīnītājus pret nacismu un fašismu, kuri par milzīgu upuru cenu lielā tēvijas kara laikā izglāba pasauli no brūnā mēra, un tos, kuri karoja Nirnbergas tribunāla nosodīto SS formējumu rindās un pastrādāja daudzas ļaundarības pret mierīgajiem iedzīvotājiem, savā būtībā ir dziļi amorāls,» pagājušajā nedēļā, operatīvi iztulkojis laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publicēto interviju ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču, tradicionālajā lielkrievu šovinistu sašutumā iedegās Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārākuma jautājumos Konstantīns Dolgovs, izplatīdams paziņojumu par mūsu valsts katoļu baznīcas galvas klusi un neuzbāzīgi izteiktajiem samierināšanās piedāvājumiem.
Atgādināsim, arhibīskaps piedāvāja uztaisīt vienu piemiņas dienu tiem, kas atzīmē 16. martu, un tiem, kas svin 9. maiju, piebilzdams, ka nāve samierina visas karojošās puses. Dzīvi palikušie, uzskatīja arhibīskaps, varētu kopā aizlūgt par visu karavīru mūžīgo mieru.
Atklāti sakot, man šis priekšlikums šķita utopisks, taču, cienot arhibīskapa Stankeviča patstāvīgo un oriģinālo domu gājumu, pieņēmu, ka varbūt kaut kad, kādos īpašos vēstures apstākļos šī ideja varētu arī realizēties. Bet, izlasot Dolgova diplomātisko paskvilu, nācās secināt, ka pārskatāmajā nākotnē šāds pasākums – par laimi – nenotiks: pārāk krass ir antagonisms starp pieņēmumiem, ko kurš uzskata par «ļaundarībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem». Savukārt uzbrauciens arhibīskapa mierinošajai tolerancei izskatījās pēc kārtējās krievnieciskās nelietības, kas krustota ar austrumu kaimiņu tradicionāli pieņemto jaukšanos svešas valsts iekšējās lietās. Tieši otrādi, Dolgovs un viņam līdzīgie varēja paklusēt lupatiņā, pieticīgi priecājoties, ka vismaz viens cilvēks vēlas dzīves laikā samierināt tos, kurus var samierināt tikai kaps. Bet samierināšana nemaz nebūtu izdevīga Krievijas propagandistiem: kā tad kaimiņvalsts provokatori varēs Latvijā veicināt «rasistiskus un kesnofobiskus noskaņojumus» (Dolgova terminoloģija), ja Latvijas krievvalodīgie, nedod dies, pieņems Stankeviča piedāvājumu?! Tad taču pazudīs Krievijas piektās kolonnas darbības lauks un ieroči!
Un tomēr jāpiekrīt Dolgovam vismaz vienā lietā: nedrīkst «mest pār vienu kārti» cīnītājus «pret fašismu un nacismu» ar tiem, kuri karoja pret boļševikiem ieroču SS vienību rindās. Ir jau sen pierādīts, ka latviešu leģionāriem nav nekāda sakara ar zvērībām, kuras viņiem mēģina piešūt krievu «vēsturnieki», pārvēršot šo jautājumu par melīgas politikas subjektu un eskalējot viegli ietekmējamu ļautiņu naidu pret latviešiem. Negatīvisms pret leģionāriem ir masīvas un ciniskas krievu propagandas auglis, un daudziem melu ietekmētajiem nu ir skaidrs, ka latviešu leģionāri Otrā pasaules kara laikā ēda bērnus, un īpaši viņiem esot garšojuši krievu, baltkrievu un ebreju bērni. Gēbelsam vajadzētu pamācīties no krievu propagandistu prasmes tamborēt melu galdautus.
Krievu vēsturnieki un diplomāti savukārt nepelnīti noklusē padomju armijas «varoņdarbus» otrā pasaules kara laikā: «uzvaru nesošās» armijas «ļaundarības pret mierīgajiem iedzīvotājiem savā būtībā ir dziļi amorālas», kā teiktu biedrs Dolgovs. Par krievu armijas zvērībām Austrumprūsijā un okupētajā Berlīnē ir sarakstītas grāmatas, bet skaitļi un fakti, kas tajās minēti, liecina par to, ka padomju armijā dienošie slepkavas nebija ne par matu svētāki par nacistu slepkavām... Taču salīdzināt staļinisma apkaltos neliešus ar Hitlera nacistiem – tā taču būtu zaimošana, Dolgova vārdiem runājot.
Un tomēr – kāpēc gan ne? Padomju armijas varonīgie dēli, ienākot Austrumprūsijā, izvaroja un nogalināja tūkstošiem sieviešu, no «atbrīvotājiem» kā no mēra bēga miljoniem mierīgo iedzīvotāju, bet krievu armijnieki bēgļus vajāja un slepkavoja. Īpaši traģisks ir stāsts par kuģi Wilhelm Gustloff, kas bija ceļā uz Vāciju un uz kura 1945. gada janvārī atradās vairāk nekā 10 000 cilvēku, lielākoties sievietes un bērni, arī pārsimts ievainotu vācu karavīru. Padomju zemūdene Ščuka 13 nogremdēja kuģi, un visi tā pasažieri gāja bojā. Bija ierosinājums zemūdenes kapteinim Aleksandram Marinesku piešķirt Padomju Savienības varoņa goda nosaukumu, tomēr militārā vadība mazliet tā kā sakautrējās to darīt uz karstām pēdām. Nevajadzīgās tolerances radīto kļūdu laboja 1990. gadā – Marinesku tika piešķirts «godīgi nopelnītais» apbalvojumu.
Nav iespējams īsi aprakstīt padomju armijas baismīgo nežēlību pret vācu civiliedzīvotājiem – ne tikai Austrumprūsijā, bet arī Berlīnē un citur, ko britu vēsturnieks Makss Hastingss nodēvēja par vācu holokaustu – tik asiņains bija padomju genocīds pret vāciešiem, ne mazāk asiņains un apjomīgs kā nacistu genocīds pret ebrejiem. Taču šie «varoņdarbi» galīgi nemaz nav populāri nedz krievu diplomātu un vēsturnieku, nedz daudz pieredzējušo politiķu un politikas jaunuļu aprindās. Tikmēr Kremļa jauniešu organizācija Naši, kas sevi dēvē par antifašistiem, drosmīgi seko nacistiskās Vācijas piemēriem: organizācijas filiāle Jaroslavļā vārds vārdā pārspiedusi Vācijas propagandas ministra Gēbelsa izstrādātos Desmit nacionālsociālisma baušļus, aiz borta kautri atstājot vienīgi punktu par ebreju iznīcināšanu... Šo iniciatīvu krievu jaunieši nosauca par patriotisma veicināšanu.
Arvien dziļāka ir pārliecība, ka Krievijas ĀM speciālista Dolgova sašutums par divu nesamierināmu pretinieku salīdzināšanas «amoralitāti» ir tiešs trāpījums ar pirkstu acī. Savā acī, protams. Jo nav iespējams salīdzināt latviešu leģionārus ar padomju armijas slepkavām un izvarotājiem. Paliek tikai viens jautājums: interesanti, cik ilgs laiks paies, kamēr operatīvie, vērīgie un vēsturisko patiesību mīlošie Krievijas ĀM Baltijas speciālisti pārtulkos arī šo rakstu?