Atziņa, ka latvji tāda pasaku tauta, sāk pamazām apnikt: nu cik tu, cilvēks, smiesies par to, kā Lapsa Vilkam nosūdzēja Zaķi, bet mierinošu punktu pielika lāga Lācītis. Ak, jā, Trusis no zoodārza savulaik bija tapis par prezidentu, bet Līdaka ilgu slavu ieguva, politiskajiem oponentiem pavēlot aizvērt muti.
Mēs būtu priecīgi līdz dzīves rietam dzīvot pasakainajā vidē, ja vien pasakas beigtos atbilstoši tautas garamantu sacerētāju piekoptajai praksei, proti, laimīgi: labais varonis apprecētu princesīti, bet sliktais dabūtu pa zobiem, taisnīgajam tiktu visi zelta āboli, bet liekulim un krāpniekam vajadzētu berzt ķemertiņu ar vecu zobu birsti.
Pie mums viss ir otrādi. Liekuļi, piesaukdami godīgumu, ko patiesībā piesmej, līdztekus bauda augsto un nepelnīto amatu labumus, bet labo varoņu vispār nav vai arī tie ir tik klusi, ka zāles augšanas troksnis salīdzinājumā ar viņiem ir kā rokeru diskotēka. Tāpēc uz vispārējā klusās goddevības fona izdevīgi izceļas patiešām talantīgi dubultmorāles paraugdemonstrējumi, jo visiem zināmais stāsts par vienotībnieku Dzintaru Zaķi, kas, sludinādams, cik tas ir vērtīgi un pareizi – valstij maksāt nodokļus, pats no tiem sekmīgi izvairās, vairs nav stāsts tieši vai tikai par Zaķi: tā ir sāga par valdošās partijas liekulību. Un tiešām interesanti: tiklīdz kāds no Vienotības locīklām tiek pieķerts negodprātībā, viņu metas aizstāvēt ne tikai šā politiskā pulciņa biedri, nereti to dara arī citkārt tik bargais KNAB: liekot saprast, piemēram, ka tas neesot biroja kompetencē – pētīt amatpersonas izlocīšanos no nodokļu maksāšanas.
Nu protams, tas nav Vienotībai draudzīgā KNAB kompetencē! Taču tas vēl nav viss, jo augstāk par mugurpuses apakšējās daļas dislokāciju uzlec Zaķa kunga pulciņa biedre Lolita Čigāne (Vienotība), kādā interneta portālā uzdodama sakramentālo jautājumu: «Politiķa atvainošanās – daudz vai maz?» Čigānes kundze, kas valstī savulaik kļuva pazīstama ar importa lakatiņu skandālu, kurā vīdēja vārds kontrabanda, uzmetās par advokāti Dzintaram Zaķim. Bet tāds tādu saprot: abi cerēja uzmest valsti. Nu labi, tikai drusciņ. Ja paralēli skan karstas runas par godīgumu un taisnumu, pa kripatiņai taču drīkst, vai ne?
Un tā: Zaķis atvainojās. Kur? Publiski? Visiem sadzirdami? Grūti to bija pamanīt, jo viņa nožēla un gatavība valstij atmaksāt aizmirsto PVN par iegādāto automašīnu bija sajūtama tikai Saeimas komisijas cieši noslēgtajās telpās. Turklāt pagaidām nav dzirdēts, ka Zaķa kungs aizgūtnēm steigtos uz kasi, lai samaksātu valstij nodokļu parādu. Sak, varbūt visi tie bļāvēji beidzot rimsies? Bet Zaķa atvainošanos cītīgi, tomēr ne visai veikli ir pūlējusies aktualizēt lakatiņu varone, piesaucot gan ASV prezidenta Obamas piekopto atvainošanās taktiku, gan savu padomju laiku pieredzi. No šiem daiļdarba piemēriem varēja secināt, ka atvainošanās nav nekas labs, jo pretinieki tad secinās, ka ļautiņš, kas atvainojas, patiesībā ir vājinieks: atvainojas tikai nīkuļi, gara milžiem tādas ģeķības nav pazīstamas. Protams, lai šīs atziņas nebūtu tik uzkrītošas, Čigānes kundze tomēr piebilda, ka politiķis pēc atvainošanās var pacelties kā fenikss no pelniem. Taču «viens vai otrs scenārijs ir atkarīgs no konkrētā politiķa darbiem, veiksmes un vēlētājiem», politiskās piesardzības vadīta, piebilda Čigānes kundze.
Nesen iegūtie dati liecina par to, ka 74% aptaujāto cilvēku uzskata: Dzintaram Zaķim jāpamet Saeimas Vienotības frakcijas vadītāja amats. Vai Vienotība nezina, ka šie 74 procenti arī dosies uz vēlēšanām – nākamgad uz pašvaldību, pēc diviem gadiem uz Saeimas? Un vai šī partija tiešām domā, ka vēlētāji neatcerēsies, kā liekuļoja Zaķis, kā nabaga liekuli aizstāvēja Čigāne un kā no tiešām atbildēm izvairījās Zaķa partijbiedrs un premjers Dombrovskis? Un pats Zaķis – vai viņam nekad nav ienācis prātā, ka, atstājot frakcijas vadītāja amatu,vēlētāju cieņu iegūtu gan viņš pats, gan dzimtā partija?
Čigānes kundze savā rakstā trāpīgi ir citējusi vācu ekonomistu un sociologu Maksu Vēberu, proti, ka labam politiķim ir jābūt trīs pamatīpašībām – degsmei, atbildības izjūtai un samērīguma izjūtai. Degsmes, šķiet, pietiek gan Zaķim, gan Čigānei. Bet par atbildību un samērīgumu domājot… Baidos, ka šī pasaciņa vienam otram nebeigsies labi: zelta ābolu vietā tomēr nāksies berzt to ķemertiņu.