«Toreiz ēdām tīrāku desu,» aizstāvot padomju laikus, nostalģiski pauž kāda tvītotāja.
Kad gaļas veikalā blakus ragiem un nagiem toreiz izmeta doktordesu, par šā gaļas izstrādājuma tīrību diez vai kāds iedomājās, bet tagad tie laiki vienkārši izskatās rožaināki.
To apliecina SKDS pētījums, no kura izriet, ka vairāk nekā puse aptaujāto atzīst: toreiz, krievu laikos, nebija nemaz tik slikti.
Bija pat labi: mūsu vietā domāja Maskava, zēla tautu draudzība, veselības aprūpe bija par velti, un mēs varējām iet pāri robežām ar paceltu galvu. Padomju Savienības ietvaros, protams. Tagad mūsu vietā domā Brisele, bet par visu pārējo ir jāmaksā.
Tomēr mūsu dziesma nav par to. Tas, ka joprojām neesam iemācījušies domāt patstāvīgi un pašlepni, ir skaidrs, un diez vai no šīs nemākulības mēs tik drīz atbrīvosimies. Skumjāk rādās kas cits: padomju atraugas tik spēcīgi ietekmē mūsu ikdienu, ka nespēja tās apvaldīt var ietekmēt valsts un katra cilvēka turpmāko dzīvi. Šobrīd viena no padomju atraugām ir spožā ideja par Daugavpils HES reanimāciju. Nu, inovācijai var piedāvāt arī Jēkabpils (Krustpils) HES.
Protams, šodien iespējams apstrīdēt 1987. gada 12. janvāra ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes slēdzienu, ko pret Daugavpils HES celtniecību parakstīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas un Latvijas PSR valdības komisija: gan zinātnieki un celtnieki, gan lauksaimnieki un ģeologi – visi, kas piedalījās pētījumos, ar parakstu apliecināja, ka vēl viena HES uz Daugavas nozīmētu upes ekosistēmas iznīcināšanu, līdz ar to – upes bojāeju. Apstrīdēt var, taču būtība nemainīsies: arī šodien,
25 gadus pēc PSRS Ministru padomes paziņojuma, ka netiks celta nedz Daugavpils, nedz Jēkabpils HES, Daugava ietu bojā tieši tāpat kā toreiz – ja tiktu būvēta kaut viena no šīm spēkstacijām. Bet šodiena arī nav bālāka – it kā nebūtu pieticis ar naudīgiem afēristiem, kas pirms pāris gadiem centās sabiedrībai pierādīt, ka izķēzīt Daugavu, to pārbagarējot līdz kuģojama kanāla līmenim, ir Latvijas īstā iespēja, kā sasniegt valsts ekonomisko orgasmu. It kā nepietiktu, ka pagājušā gadsimta 60. gados uzbūvētās Pļaviņu HES ūdeņi aprija latviešu tautas lepnumu un simbolu – Staburagu, bet straujo Pērsi pārvērta par smirdošu peļķi…
«Ak, tās jau tikai emocijas,» pragmatiski atmet ar roku hesu aizstāvji. Daugavpils (vai Jēkabpils) HES esot vienīgā alternatīva Visaginas AES. Tas, protams, nieks, ka Jēkabpils HES, ja tiks uzcelta, spēs saražot vien kādus 30 megavatus elektroenerģijas, un pat Latvenergo speciālisti uzskata, ka tas ir niecīgs skaitlis. Savukārt, ja runājam par Daugavpils HES, vajadzētu atcerēties, ka tās uzbūvēšanai nāktos applūdināt milzīgas teritorijas Latvijā un Baltkrievijā. Taču kaut kā nav dzirdēts, ka mūsu kaimiņbiedrs Lukašenko sajūsmā plaukšķinātu roķeles, uzzinot, ka Latvijas energodomas giganti grasās applūdināt Baltkrieviju. Tas nozīmē, ka applūdināšana skartu tikai Latvijas teritoriju, un tas savukārt samazinātu Daugavpils HES jaudu līdz 100 megavatiem. Enerģētiķi saka: tas ir ļoti maz, tādas jaudas dēļ nav vērts ieguldīt milzīgus līdzekļus hesa celtniecībā.
Atlikušais mūsu dižupes potenciāls ir tieši aizsargājamie Daugavas loku dabas parki, kas iekļauti Eiropas Savienības aizsargājamo dabas teritoriju tīklā NATURA 2000. Murgaini atdzimstošā ideja par Daugavpils HES sola mums izvarotu upi, iznīcinātu dabu un bezgala sāpīgu nožēlu par to, ka viendienīgas domāšanas dēļ gan fiziski, gan garīgi esam pazaudējuši savu likteņa un latviskuma simbolu. Toties ieguvuši visai apšaubāmu «enerģētisko neatkarību», kas izplēn tad, kad izbeidzas pali.
Argumenti pret HES celtniecību uz Daugavas ir skaidri un saprotami, kamēr muldēšana par hesu nepieciešamību – sapuvušiem diegiem sadrākalēta. «Jāizvērtē», «jārada kas jauns», «viss būs nekaitīgi, jo ir modernas tehnoloģijas» – šie teksti iežūžina, aizlipina izpratni ar samierināšanās vasku. Taču to, ka šos tekstus nevar uzskatīt tikai glupu salmu kulšanu, akcentē 11. jūlijā gaidāmā tikšanās, kurā piedalīsies Valsts prezidents Andris Bērziņš un Saeimas deputāti no Latgales. Nez, kurš ir iestāstījis prezidentam, ka noziedzīgā ideja būvēt Daugavpils HES ir kas vairāk par padomjlaiku atraugu? Vienotības deputāts Jānis Lāčplēsis? Ārvalstu investoru padome, kam Latvija ir tikai ekonomisko izmēģinājumu placdarms – vieta, kurā dzīvojošie cilvēki ne ar pušplēstu šļupstu neiebilst pret kārtējo mēģinājumu izņirgāties par Latviju?
Sāpīgi ir tas, ka mēs klusējam. Skaudri iedzeļ tas, ka daudziem dzīvē vissvarīgākā ir desa un sviests zem tās, un jo biezāka kārta, jo labāk. Daugava? Nu lai aizber to ciet, kāda man tur daļa! Tāpēc jau tik mīļi ir tie padomjlaiki, kad nevajadzēja domāt par kaut kādu tur Daugavu, jo «tīrā desa» tik daudziem bija vienīgais dievs un pavēlnieks. Gluži tāpat kā šodien.