«Jūsuprāt, šie cilvēki būtu jāsoda?! «Tautas» pārstāvis Bērziņš grib pat sodīt ar 500 latiem!!! Patriotismu nevar piespiest!» – tāds agresīvs tvīts sociālajā tīklā izspruka kādam vīram kā spļāviens 18. novembra svētku rīta gaisotnē. Bet bija jau iemesls šā vīra paštaisnajai neiecietībai: ļaudis apsprieda kāda cita tvītotāja bēdīgo atziņu, ka pusei no aplūkotajām mājām neesot valsts karoga, un kā tad tu to karogu pakārsi, ja nav pat karoga turētāja?
Kas tas ir? Vienaldzība, naids vai agresīvs nicinājums? Visdrīzāk – gluži kā histēriskā tvītotāja gadījumā – viss kopā. Protams, karogs svētku un sēru dienās vēl neliecina par to, ka mājas saimnieks ir patriots, jo patriotismu tiešām «nevar piespiest». Bet par lojalitāti tās valsts likumiem, kurā cilvēks dzīvo, gan var runāt: un tie skaidri nosaka, kādai jābūt publiskajai attieksmei pret valsts simboliem, no kuriem viens ir karogs. Savukārt nicīgi pieminētais «tautas pārstāvis Bērziņš» ir Valsts prezidents Andris Bērziņš, pret kuru tīmeklī šobrīd ir sakulta smakojoša kampaņa. Viņš tiešām nosūtījis Saeimas Prezidijam likumprojektu Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, rosinot palielināt sodu par necieņas izrādīšanu valsts simboliem, nosakot maksimālo sodu 500 latu apmērā. Skarbi? Diezgan. Bet tad šāds likums vērstos arī pret tādiem krievvalodīgiem izdzimteņiem, kas, «mīlot Latviju», 18. novembrī dedzināja Latvijas karogu, ievietojot savu nofilmēto «varoņdarbu» internetā. Domāju, ka šāds «patriotisms» neatrodas pārmērīgi tālu no «vārda varoņu» veikuma sociālajos tīklos.
Šis bija mans pirmais emocionālais pārdzīvojums valsts svētku dienā. Negatīvs pārdzīvojums. Taču bija vairāki pozitīvi, un tas ir daudz vairāk nekā tas melnais kleksis karoga sakarā. Lūk, pirmais. Pārlieku sastīvinātajā svētku koncertā, kas sekoja Valsts prezidenta uzrunai Nacionālajā teātrī, piedalījās Līva Paleja, kuru uzveda uz skatuves: viņa saviem spēkiem to nevarēja izdarīt, jo bija neredzīga. Taču trauslās meitenītes dziedātā Ulda Stabulnieka dziesma Tik un tā atvēra klausītāju acis siltām asarām. Viss vienojās skaidrā un pazīstamā virknējumā: rudens, kas apglezno Latviju, bērns, kas, pārvarēdams savu neredzīgumu, dod mums, redzīgajiem, acu gaismu, novembra tumsa, kas izklīst līdz ar aizkustinājumu un mīlestību pret Latviju.
Otrs notikums bija Visu Latvijai! rīkotais lāpu gājiens – arī gaismas un apliecinājuma pilns. Oficiālajā valsts svētku programmā neiekļautais, var pat teikt – nepieradinātais gājiens, kas pulcināja ap 10 000 dalībnieku, demonstrējot patriotismu un cieņas pilnu attieksmi pret Latviju un tās dzimšanas dienu. Kas šo gājienu raksturoja visvairāk? Prieks. Gaišs, mīlestību apliecinošs prieks, kurā varēja nojaust spēku, kura līdz šim pietrūcis visvairāk – tas bija spēks biedriskumā un cilvēciskajā vienotībā par latviskajām vērtībām.
Trešais notikums skaisti noslēdza Latvijas jubilejas svinības: tā bija Aigara Graubas un Andreja Ēķa filma Sapņu komanda 1935, kuras pirmizrādi izbaudīja pārpildītās kinoteātra Splendid Palace lielās zāles skatītāji. Kas svarīgs kino skatītājam, lai viņš pateiktu, ka «filma ir notikusi»? Tas, ka skatītājs izjūt emocionālu piepildījumu, neņemot vērā sīkus negludumus, kas, iespējams, ir katrā filmā. Un šoreiz notika tieši tā: ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem, ar neizdomātu stāstu, ar patiesu aktierisku atklāsmi, ar pašironiju un nepārspīlētu dramatismu šī filma paņēma auditoriju. Patriotiska, vajadzīga filma, kas jānoskatās katram cilvēkam, sevišķi tiem, kas šaubās, vai patriotisms maz vēl dzīvs.
Jā, tas ir dzīvs, un pat ļoti! Tikai tas jāpamodina katram pašam sevī, noliedzot mūžīgo gaudulību un nepārliecinātību par latviešiem un latviskumu. Latvija var! Un latvietis var: cīnīties, uzvarēt, priecāties par uzvaru, nekautrēties no uzvaras lauriem un meklēt arvien jaunus izaicinājumus.
18. novembris apliecināja, ka galvenais ir gaisma, ticība sev un savai valstij, ticība visam latviskajam. Nevis nicīgums, suniska padevība vai iejušanās mēslu spaiņa lomā, kad gribas uzgāzt savu nepatīkamo saturu ikvienam, kas nav gluži tajās pašās domās kā pats mēslu gāzējs. Bez ticības valstij, kas dibināta pirms 94 gadiem, mums uz priekšu netikt. Šī ticība ir vissvarīgākā.