...Dainas kundze man plaukstā iespieda nozīmīti plīvojoša Latvijas karoga izskatā. Sarkanbaltsarkanā karoga. «Un tagad dziedāsim Latvijas himnu,» viņa teica un piecēlās. Tas varēja izskatīties savādi: Salacas krasts, krēslaina novakare, vairs neviena cilvēka...
Bet man tā nešķita: Daina ar savu tīrskanīgo attieksmi prata aizvējot jebkuru vīpsnu, ja runa bija par Latviju. Toreiz viņa man iemācīja himnu, katrā zilbē un skaņā ieliekot svētumu, kas tai piederējās kopš radīšanas mirkļa. Tas notika astoņdesmito gadu vidū, vairāk jau uz Atmodas pusi. Bet pie manis joprojām glabājas mazais karodziņš, un ar Dainas kundzi, kapteiņa Miķeļa Elsberga atraitni, ik pa laikam sazvanāmies. Par himnu gan vēl neesam runājušas: varbūt kundze, kam mājās nav datora, nemaz nezina, ka ir atradusies sauja ļautiņu, kas interneta samazgu ūdenī palaiduši kuģīti ar nosaukumu Mainām himnu! Un labi vien ir, ka Dainas kundze to nezina: tādas ģeķības varētu izturēt tikai vienaldzīga sirds.
Sentiments noder tam, lai skaudrāk izjustu šodienas absurdo ierosinājumu mainīt Latvijas himnu, kas esot «morāli un saturiski novecojusi», turklāt tā piesaucot Dievu, kas esot diskriminējoši cilvēkiem, kas «nav pieskaitāmi kristīgajai baznīcai». Tas, ka Baumaņu Kārļa sacerētajai himnai – gan vārdiem, gan mūzikai – ir simboliska nozīme, tas, ka šī himna bija un ir viens no valstiskuma elementiem okupācijas laikā un mūsdienās, tas, ka himna ir latviskās identitātes sastāvdaļa, kas iekodējusies tautas zemapziņā – tas himnas mainītāju sakarsušajās smadzenēs atbalsi nerod.
Tad kāda joda pēc ir uzsākta «diskusija» par himnas maiņu? Vai ne tādēļ, lai novērstu uzmanību no kaut kā daudz būtiskāka, jo himnu patiešām varētu mainīt tikai galēja prāta aptumsuma gadījumā? Tad jau vajadzētu mainīt arī karogu, kas mums traki līdzīgs Austrijas karogam: ņemot vērā Eiropas liberastiskos uzstādījumus, vislabāk Latvijai piestāvētu smukais varavīksnes karogs, bet himnas meldiņu un vārdus varētu pavisam viegli paņemt, piemēram, no popgrupas Boney M vai – vēl mūsdienīgāk – no Lady Gaga repertuāra, un tāda himna skanētu starptautiski saprotami, tā būtu populāra un seksīga, tajā neviens mums, ateistiem, neuzbāztos ar Dievu. Līdz tādām virsotnēm savulaik netika pat Putins, Krievijas himnu, kuras autors bija Mihails Gļinka, aizstājot ar veco Padomju Savienības himnu, nomainot tikai vārdus. Mūsu gadījumā ieguvumu jau tagad var redzēt pat ar bezbriļļu aci: skandējot importā sakņotu himnu, mums vismaz nevajadzētu dziedāt tajā nevienam nevajadzīgajā latviešu valodā...
Labi, atmetam piedāvājuma nopietnību un parunājam par ikdienišķām, faktiski nenozīmīgām lietām. Tādām kā, piemēram, Saeimas deputātu noraidījums ierosinājumam liegt kandidēt Saeimas vēlēšanās personām, kurām nav atbilstoša latviešu valodas zināšanu līmeņa. Respektīvi, vēlēšanās joprojām varēs kandidēt tādi īpatņi kā, piemēram, Valērijs Kravcovs, kurš iekļuva 10. Saeimā, nezinādams latviski ne mū, ne bē. Tas, kā viņš bez valodas zināšanām ieguva pilsonību, līdz šim ir Drošības policijas annālēs ieslēpts, bet skaidrs, ka produktīvs darbs visas latviešu tautas labā turpināsies ar vēl lielāku sparu: Saeimā iekļūs daudz vairāk kravcovu, jo nu durvis viņiem ir vaļā gluži likumīgā veidā. Nav jābūt Volfam Mesingam, lai gaišredzīgi pateiktu, ka par šādu laipnību nobalsoja Saskaņas centra, Reformu partijas un Vienotības deputāti – acīmredzot ar visām pielīdēju porām atcerēdamies, ka 2002. gadā toreizējie Saeimas deputāti svītroja no likuma normu par nepieciešamību deputāta amata kandidātiem zināt latviešu valodu atbilstoši augstākajai prasmes pakāpei, jo, raugi, tāds bija «ārvalstu pārstāvju» ieteikums pirms stāšanās ES.
Liegums pasē rakstīt tautību, rosinājums mainīt himnu, atļauja kandidēt personām bez valsts valodas zināšanām – tie visi ir gurķi no vienas burkas. Tie ir organizēti centieni iznīcināt Latvijas kā pagaidām nacionālas valsts identitāti. Ar buldozerisku šaurpierību varneši bīda uz priekšu lata aizstāšanu ar eiro, un tautības ieraksts, himna un latviski neko nejēdzoši deputāti ir tikai maigs ievads Latvijas pārvēršanai par federālu guberņu. Šo jauko plāniņu, protams, neizdomāja vietējie tautvalži, to viņiem laipni lika pie sirds gādīgā Eirosavienība. Ar tā palīdzību mūs grib padarīt par cilvēkiem bez identitātes, par valsti bez identitātes, par eiromiskasti, kur savus ražošanas pārpalikumus nobēdzināt. Un amorfu beztautības baru taču vieglāk regulēt. Tādam ne karogs, ne himna nav vajadzīgi. Būs diezgan, ja ļaus pie eirokungu vārtiņiem padziedāt Bēdu manu, lielu bēdu.