Kā Stagnātu partija Rīgas mērus piemērīja

Stagnātu partija ar pārcilvēciskām pūlēm beidzot sasniedza reitinga griestus: nu viņus atbalstīja 2,5% vēlētāju. Pateicoties tik spožam rezultātam, partijas kodols saprata: uz Rīgas mēra amatu jāvirza nevis viens kandidāts – kā to darīja tās pārējās, no ratu pakaļas izkritušās neveiksminieku partijas – bet gan divi.

Sak, drošs paliek nedrošs, ja vienu neievēlēs, tad noteikti paveiksies otram. Citādi nemaz nevar būt.

Stagnātu partijas Rīgas nodaļa gandrīz sanāca kopā (no 20 000 biedru atrāpoja četrpadsmit) un izlēma, ka jābeidz māžoties ar visādiem uzaicinātajiem viesmāksliniekiem mēra amatā, tipa Džeimss Bondars, un jāizvēlas modelis, pēc kura veidot Rīgas mērijas divvaldību. «Flameriks un Glušakovs!» – iesaucās kāds nodaļas biedrs. «Nē, nu,» saminstinājās sapulces vadītājs, «tik tuva līdzība nebūs laba – mūs var sajaukt ar Nesaskaņu centru.» Tad nāca piedāvājums par modeli ņemt Dolči un Gabanu, brāļus Laiveniekus, kā arī Tomu un Džeriju. Partijas vadonis Dolči un Gabanu atmeta uzreiz, jo viņiem bija kaut kādas nodokļu ziepes, brāļus Laiveniekus arī, jo radās aizdomas, ka viņi nemaz nav brāļi, savukārt Toms un Džerijs pārāk klaji demonstrēja starpsugu naidu.

Partijas valdes locekle KukuleMaizīte ierosināja ņemt piemēru no Antiņa un zelta zirga, kā arī no Čaka un Norisa. Antiņu un zirgu partijas biedri noraidīja uzreiz, jo tā jau nebija nekāda dižā izveicība – iekarot virsotnes tikai ar trešo jājienu. Bet par Čaku un Norisu partijas bibliotekāre Klāra Cetkina, pabolījusi baltu aci uz KukulesMaizītes pusi, inteliģenti norādīja: «Vai jūs tiešām nezinājāt, ka Markss un Engelss ir viens cilvēks? Nu, ar Čaku un Norisu ir tieši tāpat.»

Konkursu tāpat neizturēja Stremjanka un Makarons, Kržemileks un Vohomurka, Brālītis un Karlsons, kā arī Makss un Morics. Partijas vadonis, maigi pasmaidījis, uz mirkli apstājās pie Bonijas un Klaida: «Šajā tandēmā ir kaut kas romantisks...» Tomēr partijas nacionālistiskais spārns ar Slaviku priekšgalā kategoriski iebilda, par saviem favorītiem pilnīgi loģiski bīdīdams vietējos latviskos varoņus – Kaupēnu un Valiju. Otrs – internacionālais – spārns izvirzīja Tarapuņku un Štepseli. Abi spārni sakāvās, spalvas juka kā vistu fabrikā, taču beigās uzvarēja draudzība un vēsais saprāts: drīz taču vēlēšanas, un spēkus vajadzēja taupīt nozīmīgākiem izrāvieniem.

Sapulce tuvojās pusnaktij, tomēr stagnātieši joprojām nebija izvēlējušies tandēma modeli. Apkārt ar slotu staigāja apkopēja un, zīmīgi žāvādamās, slaucīja čupā lapiņas ar uzrakstiem «Betmens un Robins», «Pauks un Šmauks», «Puķins un Medveģevs», «Vilks un Zaķītis», «Es un tu», «Kaudzīte un Kaudzīte»...

Partijas priekšsēdis jau sāka nervozēt. Bija gan viena doma par to, ka varētu būt kandidātu trijjūgs, tomēr sagurušajiem partijas biedriem prātā nāca tikai neveiksmīgas līdzības, piemēram, Vasņecova glezna ar trīs krievu bogatieriem un Džeroma K. Džeroma romāns Trīs vīri laivā. «Jūs ko?!» KukuleMaizīte sarauca pieri. «Neredzat, cik novārdzis zirgs trešajam bogatierim? Gribat, lai ar mūsu trešo kandidātu ir tāpat?» viņa satraucās. Arī Trīs vīrus laivā viņa izbrāķēja: pie visa vainoja sviesta paciņu, kuru viens no laivotājiem bija neveiksmīgi pielipinājis savai pēcpusei un kuru (sviesta paciņu, protams) tieši tāpēc nevarēja atrast. «Tik neapķērīgi piemēri mums nav vajadzīgi,» teica KukuleMaizīte, atmetot atpakaļ savas garās cirtas un nejauši trāpot partijas vadonim acī.

«Heurēka!» viņš iekliedzās, traušot nost blondos peisakus, jo sieva mājās neko tādu nepiedotu. «Mums būs četru mēru modelis! Četri atbalsta punkti vienmēr ir stabilāki par diviem vai trim,» vadonis staroja. KukuleMaizīte svinīgi ierakstīja protokolā, ka modelis sauksies vienkārši, bet pārliecinoši: Četri tankisti un suns. Galu galā – cik tad sen stagnātiešu vadonis draudēja, ka tikai ar tankiem viņu varēšot atturēt no tālākas stagnēšanas.

Tā ka šitento purva limuzīnu partijnieki jau bija labi iebraukuši.

Vienīgās problēmas radās no tā, ka neviens negribēja būt suns. Un tad KukuleMaizīte argumentēti uzsita knipi vides ministram Skrūdžam pa pieri, iešņākdama viņam ausī kaut ko par došanos strādāt par kaku vācēju uz lāču mītni Līgatnes dabas parkā, un lieta bija darīta: Skrūdžs pats uz kakla uzmauca gaišzilu siksniņu ar Svarovska kristāliem.

Visa Stagnātu partija atviegloti nopūtās: uz pašvaldību vēlēšanām nu varēja doties ar līdzsvarotu sirdsapziņu un pārliecinātiem sponsoriem – bija pilnīgi skaidrs, ka vēlēšanās uzvarēs četri tankisti un mazais, jaukais sunītis ar stilīgo kaklasiksniņu. Latvija nu varēja dusēt dziļi un bezbēdīgi: tai spīdēja gaiša, gudra un varena nākotne.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais