«Pret jums neviens negrasās izmantot nekādas politiskās sazvērestības vai, nedod dies, ieročus,» teica kāds krievs, apsmīkņādams latviešus, «jūs paši sevi apēdīsiet. Un visādas nelatviešu margināļu partijas tikai piebērs sāli tai jūsu zupai, kuru negausīgi paši arī izrīsiet.» Mazliet kanibālisku pieskaņu varēja dzirdēt šajā traģikomiskajā ironeskā, taču patiesība joprojām ir tikai traģiska, ne miņas no komiskuma.
Negribas būvēt sazvērestības teorijas, tomēr tradicionāli latviskā riešanās, kas viļņveidīgi pāraug asiņainos bara uzbrukumos kādam konkrētam indivīdam, nu jau kļuvusi precīzi periodiska, izteiksmes līdzekļos vienveidīga un līdz ar to paredzami garlaicīga – it kā riešanas diapazonu un košanas spiedienu regulētu naidnieku apmaksāts sindikāts. Bija skaidrs, ka komponista Imanta Kalniņa vēstule Latvijas sabiedrībai un sekojošā intervija radīs trokšņa efektu, kas pārsniedz makaronu fabrikas sprādzienu klusā gavēņa pēcpusdienā. Tikpat skaidrs bija arī tas, ka dziesminieks Kaspars Dimiters ar savu mazliet no fantastikas pasaules pārtverto Tautas varas fronti iedurs dakšu pēcpusē tiem, kas pielipuši remdenajiem varas krēsliem, un tiem, kuri palīdz viņiem justies komfortabli šajā lipīgumā.
Kaut arī dažādiem vārdiem, tomēr abi mākslinieki runāja par vienu sāpi – par Latviju. Varēja viņiem nepiekrist, varēja strīdēties, varēja skumji māt ar galvu, sak, jā, tā viš i, ko ta’ padarīsi... Bet latvji tomēr neatkāpās no iemīļotās tradīcijas riet un kost: Kalniņš, raugi, kādreiz sacerējis dziesmu par Ļeņinu un cik tur gadus tēlojis Saeimas deputātu, tāpēc viņam ticēt nevar nepakam, savukārt Dimiters... eh, tas lai labāk tiek galā ar savu sievu un saviem jaunības grēkiem un tad lai māca mums, taisnajiem, kā pareizi dzīvot. Tas, ka Dimiters un Kalniņš, patiesību sakot, izteica to sāpju dziļumu, kas mīt katrā saprātīgā un latviskā būtnē, daudziem palika nepamanīts.
Bet dziesma nav ne par sāpēm, ne par to dziļumu. Viss ir daudz banālāk. Kamēr latvis latvim, naidīgi klaigādams, ķeras pie rīkles vai vismaz krauj virsū mēslu plāceņus, tikmēr mūsu tuvākie draugi un kaimiņi klusi un mierīgi sarīmē sarakstus ar visādiem girsiem, pedaniem un spiridonovskiem, kas pēc pašvaldību vēlēšanām gatavi pārņemt varu ikvienā Latvijas pagastā, nerunājot nemaz par Rīgu. Partija, kas saucās Par dzimto valodu!, kopš sestdienas lepni pārdēvējusies, var teikt, skaistā sauklī: Lindermana partija – Par dzimto valodu! Vladimirs Lindermans, cilvēks, kas savā zaigojošajā naidā pret Latviju un latviešu valodu jau paspējis sastrādāt gana daudz pamācošu darbu, tajā skaitā arī pērnā gada februāra valodu referendumu, izrādās, «pieder ne tikai sev, bet arī partijai un tautai», tāpēc viņa vārds esot jāliek partijas nosaukumā. Pēcāk varēšot to vārdu noņemt nost, galvenais, lai vēlētāji pazīst savus varoņus. Cik jaukas paralēles ar Zatlera partiju, droši vien nodomāja viens no niknākajiem visa latviskā nīdējiem Jevgeņijs Osipovs, rosinādams šo patiesi tālredzīgo soli.
Kamēr latvis latvim... Tikmēr Rīgas mēra amata kandidāts Ilarions Girss ciniski pauž: «Mēs neesam pret latviešiem un labi saprotam, ka viņiem bieži vien Rīgā ir grūti atrast darbu bez krievu valodas zināšanām. Tā nav diskriminācija, bet objektīva situācija. Lai to risinātu, piedāvāsim viņiem bezmaksas krievu valodas mācības.» Laikam esmu ko palaidusi garām: vai šeit, lūdzu, jau ir Krievija, kur šādi girsi var līdzjūtīgi atmest mums krievu valodas kursus? Vēl vairāk: mēra kandidāts sapņo, ka Rīga varētu kļūt par Eiropas Savienības līmeņa krievu valodas mācību centru, kur cilvēki no visas Eiropas brauktu mācīties Puškina valodu. Vispār nebrīnītos, ja latvis, uz mirkli apturējis riešanu, priecīgā padevībā pamātu ar galvu, sak, jā, iešu uz kursiem, un, ja vēl par velti, tad vispār kājas jums nobučošu.
Bet, kamēr latvis latvim... Tikmēr lindermanieši sola oficiālu valsts valodas statusu krievu valodai, vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, Latgales autonomiju, Rīgas nepārvēršanu par etnogrāfisko muzeju utt., u.t.jpr. Lindermans sola, ka viņa šlaka izplatīšoties kā vīruss. Pret vīrusiem gan ir visādas antibiotikas, tāpēc Girss iet tālāk, apgalvodams, ka «Rīgai mūsu pietrūkst»: acīmredzot spiedīs ar masu un kārtīgu smacenieku. Tomēr lindermaniešiem vēl krietni jāaug, lai viņu uzkāpšanu uz politiskās skatuves varētu salīdzināt ar padomju okupantu sviedraino ienākšanu 1940. gada 17. jūnijā. Arī toreiz mums «ļoti pietrūka» jaunās kārtības nesēju. Tāpat arī šodien jūtam: nu nevelk tie latvisko prievīšu sējēji un etnogrāfisko muzeju apteksnes, nu vajag mums tādus kārtīgus lielkrievu šovinistus, lai mēs beidzot uzzinātu, kā rūdījās tērauds un kur vēži ziemo.
Kā vienmēr aizkustinoši mazdarbīga ir mūsu Drošības policija, tikpat aktīvi ir visādi sabi un citas valsts modrības iestādes – lindermanieši var dejot pa galdu, jo viņi zina, ka nekas viņiem par to nebūs. Jo viņi pieber sāli tai zupai, kurā mēs paši sevi, sagrauztus un nogalētus, iemetam, izvārām un apēdam.