Mīlīgi, ar saliektu muguriņu

«Latvieši ir tādi mīksti ņaudētāji, kuri jau no vēstures zināmi kā vergi bez pašcieņas, 900 gadus zinājuši kungiem aiz muguras ņaudēt. Ja katrs runās latviski un būs kaut kripatiņas pašcieņas un lepnuma, tad šāda jautājuma [par valodu referendumu] te vispār nebūtu. Sodiem par valsts valodas nelietošanu ir jābūt pamatīgiem, nevis tur Ls 50... Uzmetiet kādai firmai, veikalam Ls 5000. Ai, karamba, runās kā mīļie un himnu dziedās bez akcenta. (..) Bet latvietis ir zaglīgs, gļēvs lupata, tāpēc man dažkārt ir kauns, ka esmu latvietis, un kauns par to izdzimteņu varzu, kura valda jau 22 gadus.»

Lūk, tāds ir viens no komentāriem pie kāda raksta par pērnā gada valodu referendumu, kas notika 18. februārī. Jā, vakar pirms gada mēs, Lindermana&Co izprovocēti, gājām aizstāvēt latviešu valodu, kaut gan tas bija tikpat loģiski kā aizstāvēt saules lēkšanu debesu austrumu pusē – tā nekad nelēks rietumos, lai cik referendumu kāds par to rīkotu. Arī latviešu valoda vienmēr būs vienīgā valsts valoda Latvijā, lai arī cik kaislīgs būtu dažādu lindermanveidīgo trakums uz krievu valodas pacelšanu valstiskā līmenī. Vismaz latvju mēles optimistiem tā šķiet...

Bet te nu sākas problēmas, kuras uz tiem krieviešiem nevar nekādi attiecināt. Proti, mēs, karstie letiņu valodas aizstāvji, paši nevīžojam nosargāt vienu no nācijas pamatpazīmēm – valodu, nespējam pašcieņā nostāvēt stalti, allaž atceroties, ka ar pakalpīgi saliektu muguriņu var tālu aizlīst, dažkārt daudz tālāk, nekā stāvot taisni pretim visiem vējiem un vētrām. Jau sen latvis, ne aci nemirkšķinot, gatavs pieņemt angļu valodas ekspansiju Latvijā, turklāt gandrīz visās dzīves sfērās. Ķēmojamies pakaļ angliski runājošajiem un ejam tusēt uz Coyote Fly un Beer Pub, iepērkamies outletos, šopos un alco&tabacco, apmetamies iekš hostel Red Nose, nosaucam savus uzņēmumus pēc iespējas ārzemnieciskāk utt. Vai anglicismu uzbāzība ir labāka par krievu valodas uzmācību? Diezin vai. Krievu valoda ir apzīmogota ar okupācijas laika negatīvismu, un šajā vērtējumā angļu valoda latviešu ausīs un mēlēs, protams, vinnē, tomēr rezultāts ir viens: mēs pamazām zaudējam savu valodu. Vai šo situāciju, ņemot vērā ierobežotos resursus, kardināli spēj mainīt Valsts valodas inspekcija? Neesmu pārliecināta. Vai to spēj Saeima? Izņemot dažu (!) deputātu centienus paaugstināt latviešu valodas prestižu un lietojuma nepieciešamību, tāda griba netiek novērota.

Kas vainīgs? Vai padomju okupācija? Bet varbūt tomēr mūsu pašu mentalitāte, kas precīzi piekārtojas situācijai? Kāpēc mēs esam tik toleranti, laižot gar ausīm daža politiķa prāta graudus, kad viņš, piemēram, saka «latviešu kopiena»? Protams, šī vārdkopa izsaka viņa patieso attieksmi pret valstsnāciju (ak, cik neatbilstošs un morāli paaugstināts ir šis termins attiecībā uz «kopienu»!). Bet pamēģiniet Francijā frančus, Spānijā spāņus vai, nedod dies, Krievijā krievus nosaukt par kopienu! Tad dzirdēsiet, ko par šādiem gudriniekiem domā šo valstu pamatnācijas pārstāvji. Bet pie mums, raugi, ir iespējams latviešus nosaukt par kopienu un nedabūt, atvainojiet, pa seju. Jo tāda ir mūsu pašu attieksme pret sevi, še nevar runāt ne par politiķu nicinājumu, ne par daudzu krievvalodīgo spītīgo pamatnācijas jēdziena neizpratni.

Mūsu Valsts valodas likums ir tāds, kāds nu tas ir – pēc eksprezidentes Vairas VīķesFreibergas centīgās iejaukšanās šā likuma būtībā tas kļuva gandrīz tikpat mīksti ņaudošs kā raksta sākumā minētais latvietis. Nesen Krievijā pieņemtais valodas likums ir daudz stingrāks nekā mūsējais, kam pāri gājusi eksprezidentes prasība to mīkstināt un Saeimas deputātu gļēvulība, pakļaujoties viņas bezkaunīgajam spiedienam. Krievijas likums ir daudz stingrāks, pat ņemot vērā to, ka tur krievu ir ap 90%, un tur valstsnācija un valoda nav apdraudēta. Tur katram – katram! – ir jāzina valsts valoda, un nav svarīgi, tu dzīvo tur kopš latviešu strēlnieku čaklās piepalīdzēšanas Ļeņintētiņam vai kopš aizvakardienas. Tur neviens nepīkst par kaut kādu reģionālo valodu statusiem vai minoritāšu tiesībām uz savas valodas lietojumu, rakstot iesniegumu pašvaldībai. Tur nekādi lindermani un girsi neņirgājas par valstsnāciju. Un kāpēc? Pavisam vienkārši: tāpēc, ka neviens viņiem to neļauj darīt.

Bet mēs, piedodiet, ļaujam. Pie mums ir absolūti normāli uzskatīt, ka dažādu etnisku nokrāsu šovinisms ir iekļauts demokrātisko izpausmju kārtībā un atļautībā, savukārt latviešu nacionālisms ir nosodāms un apņirdzams. Šo atzinumu kultivē ne tikai politikas profāni un dažādu interneta blogu aizrakstītāji, tā, manuprāt, ir valdošo aprindu klusa vienošanās. Lai, kā mēdz teikt, nepurinātu dusoša lāča kažoku. Lai viss ir tā mīlīgi un ar saliektu muguriņu. Jo mazums kas var notikt: ja nu saule, piemēram, sadomā rietumos uzlēkt?

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais