Man neienāktu prātā 4. maijā rakņāties pa politisko dūksnāju, meklējot kādu satrunējušu siekstu, kas, melna ļaunuma piesātināta, vēl spētu nočerkstēt, sak, dabūjāt, ko gribējāt – bijāt gatavi pastalās uz brīvību iet, nu tad ejiet ar’, neaizmirstiet tikai savus nabadzības plikumus noslēpt!
Mācītājs un filozofs Juris Rubenis savulaik teica, ka «brīvība ir iespēju telpa, taču tā neko nedara cilvēku vietā». Ja cilvēks grib brīvību izmantot vien kā iespēju izvēlēties – braukt brīvdienās uz Jamaiku vai uz Tambovu – tad viņš vienkārši kļūdās, pats sevī mēģinādams noskaidrot, kas ir brīvība. Ja cilvēks uzskata, ka brīvības un neatkarīgas valsts atgūšana ir vienīgais sasniedzamais mērķis, viņš arī kļūdās, jo brīvība ir tikai ceļa sākums. Brīvība ir kā pirmais solis, kā iespēju devums, ko cilvēks var izmantot vai arī neievērot. Ja viņš to neizmanto, brīvība pārtop par apgrūtinājumu, jo – brīvībā ir jādomā. Bet domāšana prasa piepūli, un tas vairs nav viegli. Brīvība – tāpat kā domāšana – ir atbildība par to, kas notiks rīt un pēc gada. Taču šķiet, ka daudziem, kas brīvības atgūšanu pirms 22 gadiem uzskatījuši tikai par piespraudi pie žaketes atloka, par indulgenci šodienas grābslībai un meliem, ir vienalga, kas notiek ar tiem, kas to redzēja kā iespēju valstij attīstīties.
Iespējams, šos piespraudītes nēsātājus tagad pārņēmis kauns. Bet vairāk gan šķiet – vienaldzība. Klausīties tribīņu deldētāju patētiskās runas par «4. maija nozīmi valsts dzīvē» ir vismaz nepatīkami: no šīm runām plūst tik ledaina vienaldzība, ka rodas pat izbrīns par to, cik daiļus vārdus var salikt vienā tukšā gvelšanā par lietām, kas runātājam patiesībā ir tikpat svarīgas kā aizpērnais sniegs.
Daudz svarīgāk ir uzklausīt tos, kas dara un kas deg par patiesību. Tāds ir arī Burtnieku novada agronoms Andrejs Lucāns. Līdztekus saviem zemes darbiem viņš mēģina uzrunāt ne tikai tautas kalpus, bet arī pašu tautu. Kā izdodas? Neizdodas. Sabiedrība ir pārāk inerta, bet tautas kalpi – lielākoties ar sliktu dzirdi un vārgu atmiņu apveltīti īpatņi.
Pirms kāda laika Andrejs Lucāns Valsts prezidentam, 11. Saeimas deputātiem, Ministru prezidentam un Eiroparlamenta deputātiem nosūtīja vēstuli par Latvijas lauksaimniecisko zemes resursu neierobežotu pārdošanu personām bez Latvijas pilsonības un lauku apdzīvotības samazināšanos, kas ir latviešu tautas mentalitātes un Latvijas kā nacionālas un neatkarīgas valsts saglabāšanas un attīstības galvenais pamats. Likumā noteiktajā laikā atbildes tika saņemtas, taču... tās bija bezpersoniskas un līdz ar to arī vienaldzīgas.
Kā tuksneša smiltīs izzuda Andreja Lucāna satraukums par to, ka Latvijas laukiem nepieciešami daudzi vidējie un mazie zemes saimnieki – savas valsts patrioti – un ka tam jābūt Latvijas valsts politikas stūrakmenim, lai Latvija kā nacionāla valsts spētu sekmīgi eksistēt arī globalizācijas apstākļos. Lucāns iestājās par to, ka «valsts uzdevums ir atbalstīt šādas ģimenes saimniecības, kur latvieši dzīvo un saimnieko uz savas zemes, kā arī sekmēt, lai šīs saimniecības tiktu nodotas nākamajām paaudzēm. To visu varētu realizēt, izstrādājot šim mērķim īpašu valsts kreditēšanas sistēmu». Viņš savā vēstulē turpināja: «Nācija, tās valoda un valsts nevar pastāvēt un attīstīties bez savas zemes un bez tiesībām uz šo zemi. Agrārā politika un nacionālā politika stāv līdzās. Ir pēdējais brīdis sākt rīkoties zemes saglabāšanai latviešu tautas valdījumā.»
Iespējams, ka tautas kalpiem nepatika Andreja Lucāna skarbais uzbrauciens: «Jūsu pienākums, manuprāt, ir strādāt nevis lielvalstu ambīciju un globālo biznesmeņu interesēm, bet gan latviešu tautas un Latvijas valsts labumam, kā tas tika īstenots pirmskara Latvijā, kas neizslēdz arī Latvijā dzīvojošo citu tautību pārstāvju labumu. Lai latviešu tautai būtu sava zeme un savas mājas, ir ziedoti tūkstoši mūsu priekšteču dzīvību, bet jūs šo zemi iztirgojat! Vai patiešām jūs esat bez nacionālās pašapziņas, bez savas valsts saimnieka apziņas?» Ja nepatika, tad valdīklām varbūt der kaut ko mainīt savā attieksmē pret tautu un valsti, kas, pateicoties no augšas diktētai vienaldzībai, lēnām pārtop par mankurtizētu masu bez nacionālas un valstiskas pašapziņas.
Andrejs Lucāns domā – ar atbildību un brīvības patiesuma apziņu. Cik daudzi viņā ieklausās, cik daudziem šī viņa sāpe kļūst par savējo – nav zināms. Toties gan jau atradīsies gudrinieki, kas 4. maiju – Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu – apņirgs un pazemos. Bet jāatceras, ka 4. maijs pirms 22 gadiem bija brīvības un cerību diena. Ja varneši šos gadus veiksmīgi padarījuši par brīvības pazemošanas laiku, der atcerēties, ka ir arī tādi cilvēki kā Andrejs Lucāns, kas atgādina par to, ka brīvība ir ceļš un attīstība, ka brīvība ir sava zeme, sava valsts un sava valoda.