Elita Veidemane / Viedokļi

Es nevaru pamosties, man atņēma vienu stundu no dzīves, mani tracina tā gaisma, – šādi un līdzīgi iebildumi pavasarī izskan par pulksteņa pagriešanu uz priekšu par vienu stundu. Tieši pretēji tiek argumentēti iebildumi par stundas “pielikšanu” rudeņos. Un tomēr vairums cilvēku vēlas palikt vasaras laikā. Tas iepriecina. Ko par to saka mūsu pašaizliedzīgie vadoņi?

Bez iespējām sagaidīt atbildes beidzās balsojums par Jūrmalas domes sēdē iekļauto jautājumu: lemt par ēkas Edinburgas prospektā 89 pirmās izsoles organizēšanu. Šajā namā, kas savulaik tika speciāli celts tieši bibliotēkas vajadzībām, gandrīz pusgadsimtu atradās Bulduru bibliotēka. Dome bibliotēku izdzina, iespiežot divās nelielās telpās vienā ēkā ar Jūrmalas teātri. Nelīdzēja nedz jūrmalnieku protesti un piketi, nedz vēstules dažādām instancēm.

“Es zinu, kas sabombardēja Ukrainas pilsētas. Bet kas ir sabombardējis Rīgas ielas un ceļus?” jautā kāds tīmekļa asprātis. Mierīgu atbildi būs grūti sacerēt, bet, pārvietojoties pa Rīgu ar automašīnu, jāuzmana gan auto, gan braucēju zobi – viss var izkratīties, salūzt un izbirt. Braukt pa Rīgu ir ne tikai nepatīkami, bet arī bīstami.

“Sabiedrības debilizācija sekmīgi turpinās. Bail iedomāties, kāds ir māsterplāns līdz, teiksim, 2033. gadam. Lai gan diezgan skaidrs: stulba, izlaista, bezierunpakļāvīga patērētājmasa bez ambīcijām, iniciatīvas un mugurkaula. Ar apziņu, ka lillā mati vien tevi padara par izcilību,” skarbi ironizē politikas vērotājs Ēriks Stendzenieks, vērtēdams kārtējo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieceri, kas ilgtermiņā pilnīgi noteikti veicinās valsts atpalicību.

Uz pavasari mežos parādās ne tikai murķeļi vien: no draudzīgās Baltkrievijas gan uz Lietuvu, gan Latviju pa sūnām un purviem arvien lielākā skaitā brien nelegālie migranti. Tie lielākoties ir vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, kuri ieradušies Baltkrievijā no Afganistānas, Irākas, Sīrijas, Tunisijas, Ēģiptes un citām valstīm. Ne jau no kara viņi bēg – tad jau varētu palikt Baltkrievijā. Viņi steidzas uz turieni, kur lielāki pabalsti – uz Eiropas valstīm.

“Tas ir noslēpumiem pilns stāsts. Pirmais noslēpums ir par to, kā radās ideja par atrakciju pili “Daile”. Otrs noslēpums ir par to, kāpēc izdega šī pils, bet trešais noslēpums ir par mistisko veidu, kā “Daile” tika nojaukta,” savu stāstu par Jūrmalas spēļu un atrakciju pili “Daile” sāk arhitekts Uģis Šēnbergs. Tas ir stāsts par pazudušo Jūrmalu.

“Aktīvs motociklists sezonā zobos noķer noteikti tikpat daudz insektu, cik divas bezdelīgas vasaras gaitā,” spriež kāds tviterprātnieks, komentējot Francijā saražoto un nule LTV demonstrēto filmu “2050. gads – pasaule bez gaļas”. Filmas autori mēģina pārliecināt skatītājus, ka tārpus un kukaiņus – gaļas vietā – turpmāk ēdīs ne tikai motociklisti, bet arī visa pārējā progresīvā cilvēce. Tostarp arī Latvijā ietilpstošā cilvēces daļa.

“Latvieši nav kolektīvisti, latvieši ir individuālisti, viensētnieki,” teic politologs Filips Rajevskis, skaidrodams jautājumu, kāpēc latvieši nav naski uz streikiem. Reizēm it kā piesaka kādu streiku, it kā piedraud ar nopietniem protestiem, taču parasti viss izčākst kā migla virs dīķa. Lūkosim, kas šoreiz būs viensētniekiem padomā: aprīļa beigās tiek plānots skolotāju streiks, kas ilgšot trīs dienas.

“Kāpēc mums vajadzīgs Valsts aizsardzības dienests? Tur jaunieši krāsos zāli un mizos kartupeļus – labākajā gadījumā. Kāpēc mums jābūt par lielgabalu gaļu? Un vispār – lai mūs sargā NATO, priekš tam viņi te atrodas,” – šādi Valsts aizsardzības dienesta (VAD) pretinieki, pieaicinot apkārtējos vārguļus, kuri piketā knapi turas kājās, skaidro savu nostāju. Ar šādu pieeju mēs savu zemi nenosargāsim. Mums vajadzīgi spēcīgi, savu valsti aizstāvēt spējīgi jaunieši – tieši tam arī paredzēts VAD, sarunā ar “Neatkarīgo” uzsver Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Sandris Gaugers.

“Pieminekļu nojaukšana ir ļoti aizraujoša lieta. Tāds hormonāls fons pateicīgs tam visam. Jo vairāk jauc nost, jo vairāk gribas. Kurš nākamais?” provokatīvu jautājumu uzdod tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Patlaban pieminekļu jaukšanas, pārvietošanas, zāģēšanas un anihilēšanas process Latvijā ir uzņēmis apgriezienus. Skatīsimies.

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un LNNK dalībnieks Visvaldis Lācis. Šodien ir latviešu leģionāru piemiņas diena.

“Manam vīram Igoram* palika slikti ar sirdi, mēs izsaucām “ātros”, un viņu ievietoja visparastākajā Londonas slimnīcā, reanimācijas nodaļā,” stāsta Marija, atcerēdamās septiņus gadus senus notikumus. “Mēs – mans dēls, meita un es – drīkstējām viņam būt klāt visu laiku. Mēs tur bijām desmit dienas – līdz viņa aiziešanai,” Marijas balss aizlūst. Viņas iedrošināšanās atklāt tik personisku stāstu ir saistīta ar neseno notikumu Latvijā: vīram slimnīcā aizliedza atvadīties no mirstošās sievas, aizbildinoties ar karantīnu...

Tā kā augsto krēslu aprindās pēc publikācijām par VID valdīja mierpilns un līdzsvarots klusums, pārņēma nevaldāma vēlme uzzināt, ko tad īsti domā šīs aprindas.

Nesen, 3. martā, Kaspars Dimiters man atsūtīja lirisku, aizkustinošu dziesmu, ko pats bija sacerējis – veltījumu dēlam Stefanam Ezram viņa dzimšanas dienā. Nosūtīju komentāru: “Skaista, dziļa dziesma. Jācer, ka tu līdz ar šo dziesmu atgriezīsies no maldu ceļiem, kuros aizstāvēji asiņaino, nacistisko agresoru – krieviju. Ļoti ceru.” Jā, krievija manā vēstulē bija ar mazo burtu, Kaspars Dimiters – bez tradicionālā apzīmējuma “dziesminieks”. Roka necēlās.

Mierpilns, līdzsvarots klusums. Tāds ir iestājies pēc skandāliem, kurus pamanīja lasītāji, taču “nepamanīja” valdība, Saeima un tiesībsargājošās struktūras. Skandāli ir iekapsulējušies kā dziļi augoņi, un tikai precīzs skalpeļa grieziens var atbrīvot valsts organismu no strutām.

Pēdējā laikā nekas tā neuzmundrināja sabiedrību kā 3. februāra ziņa par to, ka ir mainījies Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku korpuss. Bet pavalstnieku prieka apogejs tika sasniegts ar paziņojumu, ka premjeram nu būšot arī savs fotogrāfs – Gatis Rozenfelds. Par ģērbēju, kafijas pienesēju un kabatlakatiņa pasniedzēju gan nekas netika ziņots.

Okupantu tanks T-72B, ko sašāvuši ukraiņi, ir izlikts apskatei Kronvalda parkā, iepretim Krievijas vēstniecībai. Līdzīgi lūžņi tika nogādāti uz Igauniju, Lietuvu un Vāciju. Ikviens šāds objekts ap sevi veido savpatnu auru, un tā uz cilvēkiem iedarbojas dažādi. Reizēm ir tā, ka valdības vairs nevar saprast, kā tikt vaļā no šīs auras...

Igauņi ironizē: šīs vēlēšanas ir visai garlaicīgas – tāpēc, ka galvenie jautājumi ir valsts aizsardzība un drošība, un tie ir aizēnojuši visu pārējo. Svētdien, 5. martā, notiek Igaunijas parlamenta (Riigikogu) vēlēšanas, un tajās izšķirsies – vai pie varas paliks labēji centriskā Reformu partija, ko vada premjerministre Kaja Kallasa. Protams, paliek jautājums – ar ko uzvarētāji ies kopā, veidojot koalīciju?

Kāda jēga no Saeimā strādājošas Ilgtspējīgas attīstības komisijas, ja valdība uzņēmusi kursu uz paātrinātu valsts īsspējību, kas izpaužas skolu slēgšanā un medicīnisko pakalpojumu pieejamības ierobežošanā.

Septiņu darba grupu, 122 ekspertu un Valsts kancelejas ierēdņu darbs valsts pārvaldes modernizēšanas jomā izpaudies 59 lappuses garā tekstā par to, kā tā tiks modernizēta. Modernizācijai nauda jau iedalīta – ik gadu papildu 859 306 eiro – mediķi, skolotāji, piensaimnieki var paciesties, bet, ja nē – var modernizēties.

Ar pāļu dzinēja neatlaidību Izglītības un zinātnes ministrija turpina Latvijas skolu tīkla “optimizāciju”, latviski runājot, skolu iznīcināšanu. Rindā uz utilizāciju ir vairākas skolas, kuru vadība gan vēl cer uz brīnumu – palikt izglītības ierindā. Taču ministrijas absolūtā neinterese par skolotāju un bērnu likteni izsvītro brīnumu iespējas.

“Karš nav olimpiskās spēles, tur nepietiek ar piedalīšanos,” – šāda doma izskanēja Dailes teātra un fonda “Mākslai vajag telpu” tiešsaistes diskusijā “Kā nosargāt valsti”, kas notika 24. februārī – dienā, kad apritēja gads kopš nacistiskās Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Diskusijas sākumpunkts bija Dailes teātra izrāde “Kur pazuda valsts?”, un šis jautājums faktiski joprojām nav atbildēts līdz galam.