Rīgas metro aizgāja pa gaisu pirms 35 gadiem

© Vizualizācija

“Šis metro nebūs rīdzinieku ērtībām. Šis metro ir atkal kāda tehnokrātiska iecere. Tas jau tā nolaisto pilsētu pārvērtīs par nebeidzamu būvlaukumu un pievedceļu ķēdi,” vēstulē avīzes “Padomju Jaunatne” redakcijai rakstīja salaspilietis Vilhelms Delvers. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Rīgā tā arī nesāka celt metro – lielā mērā pateicoties tieši tautas protestiem. Kopš “neuzcelšanas” pavasara ir pagājuši 35 gadi.

Sākas Atmodas pavasaris

1988. gada ziema sākās ar intensīviem metro celšanas plānu izklāstiem. Kompartijas ziņneši mundrināja Latvijas darbaļaužu masas ar to, ka Rīgā būs modernākais sabiedriskā transporta līdzeklis metro - tāpat kā visās vērā ņemamās pasaules pilsētās. Tas tiktu būvēts par “Maskavas naudu”, piesaistot tūkstošus ievesto strādnieku. Tātad migrantu “iebrukums” būtu masīvs.

Šis migrantu aspekts radīja pirmās šaubas un pagaidām tikai iekšējus protestus. Taču bija arī citi aspekti: Rīgas sarežģītā pazeme, Vecrīga, kas varētu iebrukt būvniecības laikā, un daudz kas cits.

Pirmā lielā konference par metro iespējamo celtniecību notika Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā 1988. gada 20. februārī. Aula bija pārpildīta. “Nav itin nevienas brīvas vietas, balkonos cilvēki stāv kājās, visi ir kā elektrizēti, gaidīdami konferences sākumu. Nav jābrīnās par cilvēku milzīgo interesi, ko izraisījis nevis populāras rokgrupas koncerts, bet gan gaidāmā diskusija par Rīgas metro iespējamo būvniecību: cilvēkus satrauc pilsētas liktenis. Un, domājams, satrauks vienmēr - kā savas pilsētas patiesus patriotus. Konferenci vadīja Raimonds Ernšteins, LVU Fizikas un matemātikas fakultātes aspirants, Jaunatnes ekoloģiskā centra vadītājs, un Andrejs Panteļejevs, arī šīs fakultātes aspirants un kluba “Doma” vadītājs,” rakstīja avīze “Padomju Jaunatne”.

Protams, konferences noskaņa un gala rezolūcijas, kā mēdz teikt, trāpīja vienos vārtos: visi bija pret metro. Šo noskaņojumu, kas balstījās objektīvos faktos, ne tikai emocijās, krietni palīdzēja radīt laikraksts “Padomju Jaunatne”, kurā 1988. gada pavasarī publicēja desmitiem (!) rakstu, kuros speciālisti analizēja metro celtniecības aspektus. Līdztekus šīm publikācijām laikraksts bija organizējis parakstu vākšanu, un, kad jau tapa skaidrs, ka metro netiks celts, “Padomju Jaunatnes” korespondente Elita Veidemane 16. jūnijā rakstīja: “Līdz šim esam saņēmuši vairāk nekā 3000 vēstuļu, kurās ir skarta metro tēma. Par metro balso 62 cilvēki. Pret metro iestājas 42 594 cilvēki.”

It kā nekas daudz, tomēr jāņem vērā, ka cilvēki, kuri dzīvojuši padomju Latvijā, nebija raduši pret kaut ko protestēt, par ko iestāties un vispār - publiski paust savas domas. Šī, patiesību sakot, bija varena uzdrošināšanās, tas bija Atmodas pavasaris.

Pret metro iestājās speciālisti

Šis pavasaris pirms 35 gadiem bija pozitīvi vētrains. Lai pamatotu pretmetro nostāju, vētrās iesaistījās speciālisti. Piemēram, sakaru inženieris Leons Sedlers uzrakstīja vēstuli redakcijai: “Metro būves gadījumā sakaru kabeļu tīkls būs nopietni sapostīts, jo katra jauna kabeļu savienojumu vieta (uzmava) pasliktina sakaru kvalitāti. Paredzamā metro trase ir pieblīvēta ne tikai ar Rīgas pilsētas sakaru kabeļiem vien. Šajā rajonā pazemē guldīti visi Rīgas rajona savienojošie augstfrekvences kabeļi, starppilsētu, dzelzceļa, kā arī signalizācijas un kontroles kabeļi. Mainot kabeļa garumu, mainās elektriskie parametri, īpaši augstfrekvences kabeļiem, kuriem jāregulē no jauna gan kabeļi, gan arī gala aparatūra.

Pilsētas centrā galvenokārt ir kabeļi ar svina apvalku, kas guldīti zemē divdesmitajos, četrdesmitajos gados. Tie kalpo labi, taču remontēt vai pārslēgt tos ir ļoti grūti, reizēm pat neiespējami, jo svina kabeļos dzīslu izolācija ir no papīra, kas kļuvis trausls, montējot tas drūp, par kvalitatīvu montāžu nevar būt ne runas.

Lai pārslēgtu sakaru kabeli, jāpārbauda (jāizzvana) katra dzīsliņa, jāzina kabeļu galu slēgumi. Trasē kabeļi sadalās, no centra - pa pilsētas rajoniem. Pirms ķeras pie slēgumu projektu izstrādāšanas, projektētājiem būs jāizstudē visu no Rīgas izejošo kabeļu tehniskā dokumentācija. Būs vajadzīgi vismaz pieci gadi, bet tas paralizēs sakaru mezglu tehnisko daļu. Kad sāksies postaža, mēs vairs nevarēsim aizbildināties, ka metro nolēma celt stagnācijas laikā.”

Metro Rīgas ģenerālplānā tika iekļauts pakāpeniski. Pirmais mēģinājums pamatot, kāpēc Rīgā vajadzīgs ātrgaitas transports, bija sešdesmito gadu sakumā, kad tika izstrādāts ātrgaitas tramvaja ekonomiskais pamatojums. Taču šā tramvaja tehniskais projekts pēc ilgas izskatīšanas tika noraidīts. To noraidīja 1973. gadā īpaši izveidotā speciālistu komisija Gunāra Asara vadībā. Noraidījums bija tāpēc, ka izvēlētā trase Jugla-Centrs-Ķengarags neaptvēra vislielāko plūsmu Pārdaugava-Centrs, kas jau tolaik sasniedza 25 tūkstošus cilvēku maksimumstundā, tas ir, bez Imantas, Zolitūdes, Ziepniekkalna un citiem perspektīvajiem rajoniem.

Rīgas metro stacija "Uzvaras bulvāris" / Vizualizācija

Otrkārt, niecīgais pazemes posma garums (tikai 2,8 kilometri) jūtami neietekmēja transporta situāciju centrā, tostarp plūsmu ātrumu, kura palielināšana bija paredzēta, galvenokārt likvidējot pieturu skaitu par trešdaļu.

Treškārt, tehniski grūta bija arī realizācija. Tīklu pārlikšana vien izmaksātu 11 miljonus rubļu. Vēlāk, septiņdesmito gadu vidū, tapa “Visu pilsētas pasažieru transporta veidu attīstības kompleksā shēma”. Šajā shēmā tika izskatīti četri pamatrisinājumi, katrs divos variantos: ātrgaitas tramvajs, metropolitēns, dzelzceļš kā galvenais pilsētas ātrgaitas transports un esošo transporta tīklu attīstība.

Maskavas mīla metro sakarā

Arhitekts Edgars Pučiņš, kam 1988. gada pavasarī bija plaša intervija “Padomju Jaunatnē” (tirāža 220 000 eksemplāru), teica: “Metro ir spēcīgs, lielai pasažieru plūsmai aprēķināts transporta veids. Bet metro shēma ar dziļiem, savstarpēji sadalītiem tuneļiem minimālas (vai nepietiekamas?) pasažieru plūsmas gadījumā rada staciju soļa, vilcienu kustības intervāla un pārsēšanās vajadzības pieaugumu.

Tas ir funkcionāls trūkums, kas krietni mazina metro komfortu un konkurētspēju. Kā liecina pētījumi, brauciens līdz septiņiem kilometriem - dziļajās līnijās, ar staciju soli 1,5 kilometri - prasa lielāku koplaiku nekā brauciens virszemes sabiedriskajā transportā.

Bet apmēram tāds būs projektējamā metro līniju garums un staciju izvietojums, turklāt viena cilvēka brauciena vidējais attālums nepārsniegs sešus kilometrus. Tas nozīmē, ka projektēšanai izvēlētā lielpilsētas metro shēma Rīgas apstākļos zaudē priekšrocības, kuras to attaisno Maskavā vai Ļeņingradā, un metro kļūst funkcionāli neefektīvs.”

Īsāk sakot, Rīga ir par mazu, lai tajā būvētu metro: tas būtu neefektīvs pilsētai. Citi mīnusi: pilsēta kā mūžīgā būvbedre, iebrukumu riski, viesstrādnieku pūļu dramatisks pieplūdums. Padomju Savienībā bija tāds nerakstīts noteikums: katrai pilsētai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz miljonu, pienākas metro. Rīgai tolaik pietrūka 150 000. Taču Maskavai pret Rīgu bija īpaša attieksme: Latvija vienmēr bijusi Maskavai viena no mīļākajām republikām... Šo “mīlu” diemžēl jūtam joprojām. Ja metro tomēr sāktu būvēt, tas kļūtu par dārgāko metro PSRS: viena kilometra izmaksas sasniegtu 26 miljonus rubļu.

Ej pa gaisu, metro!

1988. gada 27. aprīlī Rīgā Vides aizsardzības klubs (VAK) organizēja demonstrāciju un mītiņu “Metro - nē!” - pret metro celtniecību Rīgā. Tas bija pirmais Atmodas pavasara masu pasākums. Milicija un VDK darboņi tam nelika šķēršļus, kaut arī VAK jau pirms gada pasludināja par pretpadomju organizāciju. Toreizējais Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks aizliedza mītiņu rīkot Esplanādē, tāpēc demonstranti devās uz Arkādijas parku Pārdaugavā. Demonstrācijā un mītiņā piedalījās ap 10 000 cilvēku - ar saukļiem “Metro nav draugs!” un “Ej pa gaisu, metro!”, un pacēlums bija pasakains.

No Arkādijas estrādes skanēja runas ne tikai pret metro celtniecību un par metro kā viesstrādnieku “sūkli”, bet arī par ekoloģiju un to, ka latvieši tūlīt kļūs vai varbūt jau kļuvuši par minoritāti savā zemē. Piedalīšanās šādā akcijā bija ne tikai pašu dalībnieku drosmes apliecinājums, bet arī pierādījums tam, ka padomju vara kļuvusi vājāka. Varbūt tā nojauta savu drīzo galu?

VAK pretmetro mītiņš bija tik katalizējošs, ka VAK sanāksme, kas notika nākamajā dienā, bija pārpildīta, un daudzi pat netika pie anketām, lai iestātos klubā. Atmodas pavasaris turpinājās, nograudams savā ceļā ikvienu Rīgas un Latvijas sagandēšanas ideju.

Vai mēs šodien spētu vienoties līdzīgā Latvijas aizstāvībā? Ceru, ka jā. Vienīgi - ir vajadzīga kopīga ideja, lai mēs visi kopā spētu pateikt: “Ej pa gaisu...!”

Svarīgākais