Elita Veidemane / Viedokļi

„Laimas” konfekšu kastes un Rīgas balzamiņš, jaunas kleitas un elegantas šlipses – visi šie aksesuāri palikuši aizmirstībā, jo komandējumu tikpat kā nav, ārvalstu viesi mūsu valsti apmeklē retāk nekā Haleja komēta, bet Saeimas un valdības sēdes notiek zūmā – privātajās virtuvēs ar grāmatplauktu instalācijām aiz muguras, virs naktstērpa uzvelkot kaut cik pieklājīgu jaķeli. Vai varat iedomāties, cik milzīga reprezentācijas nauda ietaupījusies kovidpandēmijas laikā, sevišķi – ārkārtas situācijā, kad nekādas reprezentācijas nenotiek?

„Cik ilgi turpināsies bezjēdzīga mūsu naudas tērēšana?” – vientiesīgais un retoriskais jautājums, ko uzdevu Valsts kancelejai, tā arī palika bez atbildes, jo uz tādiem vaicājumiem neviens un nekad neatbild – nedz ministri un valsts sekretāri, nedz dažādu kanceleju klerki un preses sekretāri. Protams, atbildēja uz citiem – vienkāršākiem – jautājumiem.

Lai pārliecinātu Mirdzastanti nešņakarēties pa ķiplokiem, kamēr pa tiem šņakarējas Uldis un Ņura no dažādām mājsaimniecībām, lai iestāstītu Pēteronkulim, ka divu metru distance lielveikalā ir paredzēta ilgākām pārdomām – pirkt vienu vai divas pudeles šņabja, mūsu Ministru kabinets atbalstīja Ekonomikas ministrijas lūgumu no valsts budžeta programmas „Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķirt finansējumu 118 521 eiro (ar PVN) apmērā.

Uzdevu jautājumus Valsts policijai. „Kāpēc Jēkabpils „pieminekļa” demontāža pārkvalificēta uz KL 229. pantu – par „valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu”. Kopš kura laika kaut kāds lūznis ir pārtapis par „kultūras pieminekli”, kas turklāt atrodas valsts aizsardzībā? Vai uz Valsts policiju tika izdarīts spiediens, lai notiku šāda pantu maiņa?” Tajā pašā dienā saņēmu arī atbildes.

Apraudājos. Māra Zālīte ar savu cildeno patosu mani pārliecināja, un gara acīm redzēju mūsu premjeru skrienam pa Briseles gaiteņiem: kā visi viņam steidz klāt, kā visi grib ar viņu sarokoties... Sadzirdēju dzejnieces sirds kliedzienu un dvēseles atvērto durvju čīkstiņu. Pat saklausīju čaukstam lapas jaunajam prātulu un varoņdzeju sējumiņam „Latviešu poēti – vadoņiem”...

„Skaidrs, ka visu jau sen vajadzēja izdarīt – pārapbedīt kritušos un noņemt to lielgabalu. Bet, tiklīdz mēs sākām par to runāt, Krievijas vēstniecība aizvainojās un vilka garumā visu darīšanu. Mēs bijām gatavi veikt iespējamo apbedījumu izpēti, un, ja tur tiešām ir trīs sarkanarmiešu mirstīgās atliekas, tad mēs tās pārvietotu uz Otrā pasaules kara brāļu kapiem. Ar visiem mums bija saskaņojumi, taču vēstnieki mainījās un sākās bremzēšana,” situāciju ar okupantu lielgabalu skaidro bijušais Jēkabpils mērs, tagad domes deputāts Raivis Ragainis.

„Mēs pašā pirmajā dienā informējām tieslietu ministru Bordānu par situāciju ar mūsu dzīvokli. Tas bija pirms diviem gadiem. Viņš teica, ka šī nejēdzība ir jānovērš, viņš to darīšot – lai mēs neuztraucamies, sistēmas iekšpusē viņš to atrisinās, un mums tikai atsūtīs paziņojumu, ka dzīvokļa arests beidzies. Mēs ar vīru Aivaru (mākslinieks Aivars Vilipsons – aut.) sūtījām oficiālu vēstuli, personiski ar Bordānu runāja mana māsa Nora (rakstniece Nora Ikstena – aut.),” atceras Indra Vilipsone. „Bordāns neizdarīja pilnīgi neko,” viņa piebilst.

„Apsveiksim mūsu vīriešus Armijas dienā ar speķīti un desiņām – nevis ar adītām zeķēm!” – pēc atmiņas citēju kādu tīmekļa aktīvisti, kura piedāvāja iepirkt savu produkciju. Pajautāju – kas tā par Armijas dienu? Šī diena ir 23. februāris – sarkanās armijas diena, nu, vīriešu diena taču! Jau šķita, ka šos asinssvētkus neviens ar saprātu apveltīts cilvēks šaislaikos nesvin, bet – še tev, Minnīt, pieci lati! – svin un pat speķīti dāvina!

Viņam ir 47 gadi un nesen atklāts vēzis 4. stadijā. Uzsākta ķīmijterapija, kas ne tikai „apēd” vēža šūnas, bet diemžēl arī vājina imunitāti. Matīss (vārds mainīts) – kā visi vēžinieki – ir iekļauts prioritāri vakcinējamo personu grupā, jo kovids visbiežāk „izvēlas” cilvēkus ar zemu imunitātes līmeni. Bet Matīss vēl pagājušonedēļ nezināja, ka viņš atrodas „prioritātēs”: to viņam nebija izskaidrojis nedz ģimenes ārsts, nedz mediķis, kurš veic ķīmijterapiju, nedz Vakcinācijas birojs. Pagājušonedēļ „prioritāte” bija pompoza izrāde ar dažāda ranga valsts amatpersonām. Vēžinieki tur kaut kā neiederējās.

„Vakcinācijas biroja cilvēku atbildes bija – es teikšu diplomātiski, - nepārliecinošas, pamatojumi bija tādā... studentu līmenī,” teic Saeimas deputāts, ārpus frakcijām esošais Vjačeslavs Dombrovskis, vērtēdams dzirdēto Budžeta un finanšu komisijas sēdē, kurā deputātu vairākums nobalsoja par 1,45 miljonu eiro piešķiršanu „speciāliem IT risinājumiem vakcinācijas procesa pārvaldībai”.

„Beidziet kritizēt valdības darbu. Viņi pa šo nedēļu ir veselu luksoforu uzzīmējuši! Kad jūs pēdējo reizi luksoforu uzzīmējāt, lielie kritiķi!” – ar nopietnu sejas izteiksmi tīmekļa lietotājiem aizrāda politikas vērotājs Reinis Pozņaks. Papildināsim: ir noorganizēta arī vakcīnu loterija, par kuras jēgu vēl strīdas „Memory Water” radītāji un tantes Gruņas Ziepjuzāļu birojs. Tās tomēr ir svarīgākās aktualitātes.

Viņš lasīja lekcijas vecišķi, viņa uzvalciņš bija nemainīgi nospeķots, bet mums nekad nenāca prātā apstrīdēt profesora ģenialitāti attiecībā uz latviešu valodas izpēti. Viņas copīte bija smieklīga, piekasīšanās eksāmenos – neciešam, taču viņas prasme mūsu vēja pārņemtajās galvās ielikt senvalodas bija fenomenāla. Viņš bija fifīgs docents ar neslēptu vēlmi noglāstīt studentēm muguriņu, taču viņa humora izjūta un vēstures zināšanas fascinēja, un mēs neskrējām uz dekanātu sūdzēties par „uzmākšanos” vai politiski divdomīgu anekdošu stāstīšanu. Mēs cienījām savus augstskolas pasniedzējus viņu zināšanu, nevis īpatnību dēļ. Mūsdienās acīmredzot ir citi kritēriji.

Ko skolēni neapgūs šajā mācību gadā, to viņi iemācīsies citugad, - mierina mūsu izglītības gaisma un ceļrāde Ilga Šuplinska (JKP). Un nebūs nekāda skāde, ja visi paliks uz otru gadu. Un uz trešo arī, ja vajadzēs. Ilgāk bērnība saglabāsies. Svētsvinīgā mierā, lidojot pāri haosam Latvijas izglītības sistēmā, domu pērles bārsta kompetenču izglītības dūjas, parlamentārie ērgļi un citi cēlie putni.

„Šobrīd publiskajā apziņā lielākā problēma ir preču saraksti, nevis 1000 + mirušie, pārslogotas slimnīcas un trešā viļņa (jauno vīrusa paveidu) risks,” kā jau pieklājas valdības locīklim – komunicējot sociālajos tīklos, – saka veselības ministrs Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par!”). Un viņam var simtprocentīgi piekrist: valdība ir darījusi visu iespējamo, lai sabiedrība neticētu nevienai tās aktivitātei, pat ja tā labi domāta. Taču bezjēdzīgie atļauto/aizliegto preču saraksti, budžeta papildināšana ar komandantstundās piespriestajiem sodiem un citas kovidstulbības daudzu cilvēku apziņā vakcinācijas nozīmi nospiež teju līdz nulles vērtībai.

Tikko noskatījos Andreja Končalovska 2020. gada filmu „Dārgie biedri” – par 1962. gada 2. jūnijā Krievijā, Novočerkaskā, notikušo masu slaktiņu, kad padomju armija un VDK snaiperi – pēc kompartijas augstāko vadoņu pavēles – apšāva cilvēkus, kuri bija pulcējušies protestā pret algu pazemināšanu un pārtikas produktu cenu paaugstināšanu. Kad no laukuma vajadzēja notīrīt bojāgājušo asinis, to nebija iespējams izdarīt: šaušanas kuratori teica – karstā laika dēļ asinis piecepušās pie asfalta. „Noasfaltējiet laukumu no jauna,” pavēlēja vadoņi.

„Ja man kā nacionālistam jāizvēlas – aizstāvēt maza bērna tiesības uz īstu mammu un tēti vai divu veču tiesības „paspēlēt ģimenīti”, tad... nu, sorry, veči,” raksta Daugavpils uzņēmējs Andrejs Faibuševics. Tas, manuprāt, ir, kā mēdz teikt, „vienkāršās tautas” mierīgākais un saprotamākais skaidrojums histērijas vētru izsaukušajam Nacionālās apvienības (NA) likumprojektam par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Ceturtdien Saeima nodeva likumprojektu izskatīšanai komisijās.

„Labi, ka vismaz citi mūsu ministri strādā daudz labāk,” kāds politikas pazinējs zirgojās, uzzinājis, ka premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) otrdien pieprasījis veselības ministres Ilzes Viņķeles („Attīstībai/Par!”) demisiju – it kā par neesošu vakcinācijas plānu, it kā par nenotikušu diskotēku, it kā par vidējā pirksta mētāšanu nevietā, kas to lai tagad saprot... Jā, Krišjāņa Kariņa pacietība lūzusi interesantā vietā, jo teju divus gadus cilvēku pacietību pārbaudīja vēl viena cita ministre – Ilga Šuplinska (JKP), kura, šķiet, ir visnepopulārākā no esošā Ministru kabineta, kas pagaidām stāv stingri kā miets vētrā.

Ja kāds ir aizmirsis (vai vispār nezina) padomju laiku atrakstīšanās klasiku, tad piedāvāsim Ministru kabineta preses sekretāra Reiņa Grāvīša atbildi uz virkni jautājumu, kas tika iesūtīti Valsts kancelejai (VK) pērnā gada 28. decembrī. Nu – 5. janvārī – beidzot sagaidījām atbildi. Varētu to visu publicēt bez komentāriem – un jau būtu smieklīgi. Ja vien nebūtu bēdīgi.

„Šomēnes es vēl varēšu samaksāt komunālos rēķinus, tālāk... es vairs nezinu, kā dzīvošu,” tuvu asarām ir kāda jauna sieviete, kura savu meitu, trešklasnieci, audzina viena pati. Sieviete, kura strādāja ēdināšanas jomā, ir zaudējusi darbu kovida dēļ. Kad atkal varēs strādāt – nav zināms. Šādu cilvēku ir tūkstošiem. Daļai, protams, ir ģimene, daļa ir palikuši vieni ar savām problēmām. Valsts maz interesējas par šiem cilvēkiem. Valsti neinteresē solidaritāte. Valstij šobrīd ir svarīgi citi mērķi: ķert un sodīt.

„Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija,” intervijā Neatkarīgajai septembrī teica vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans.

„Nevar saprast, kurā brīdī viņa ir tēvs, kurā – māte,” plecus rausta cilvēki, kuriem joprojām nav skaidrs, kā sieviete pēkšņi var tapt par vīrieti un otrādi. Neizpratne radusies, vērtējot Satversmes tiesas (ST) skandalozo spriedumu Evitas Gošas lietā, kuras sievieškārtas partnere nevarēja saņemt Darba likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam. 2012. gadā bija otrādi: Goša bija „tēvs”, bet viņas draudzene Līga Kļaviņa – māte.

„Varbūt jāizdara kādi secinājumi tieši esošajai varai, kas sēž savā augstprātības burbulī un pieņem haotiskus un neloģiskus lēmumus, kuri tautu dzen izmisumā?” – pamatoti vaicā kāds tīmekļa lietotājs, vērtējot sestdien notikušo tautas sapulci 11. novembra krastmalā. Apzināti nelieku pēdiņās vārdkopu – tautas sapulce, - arī tie pāris tūkstoši cilvēku, kuri pulcējās krastmalā, ir daļa no Latvijas tautas, kas – saskaņā ar viena otra valdīkļa pausto, - ir nedisciplinēta un vieglprātīga, līdz ar to vainīga jebkurā notikumu salikumā.