„Tu vari uzauklēt un izskolot bērnus, uzmūrēt krāsnis, uzrakstīt simfonijas, izdziedināt cilvēkus, iznest sirmgalvi no degošas mājas, bet ja neesi uzvilcis autiņbiksītes sodomītu karoga krāsās, tev nav ar ko lepoties!” – gaidāmos Rīgas praida notikumus sarkastiski komentē kāds interneta tīklotājs. Nerēķināšanās ar sabiedrības vairākuma attieksmi pret LGBT uzbāzību rada tikai un vienīgi pretestību un nepatiku. Bet tieši tas praidistiem, iespējams, ir nepieciešams. Lai uztaisītu sevi par cietējiem.
Nav brīnums, ka Rīgas pašvaldība ir piekritusi šīs nedēļas praidam: kurš gan atrodas galvaspilsētā pie varas, ja ne liberālmarksisti?
Taisnību sakot, nav arī brīnums, ka par šo uzbāzīgo pasākumu kopumu klusē, piemēram, Saeimas politiķi, nebīsimies šo vārdu - konservatīvi nacionālie spēki. Mums taču ir megaspēcīga un vienota koalīcija, un kuram šīs „koalīcijas” locīklim gan celtos mēle pateikt, ka tāds praids patiesībā ir saorganizēts ar mērķi tracināt cilvēkus, šķelt sabiedrību un gardi izņirgāties par tās tradicionālajām vērtībām, kuras brīnumainā kārtā vēl ir dzīvas?
Praida sauklis ir „Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi!”, un tas ir simptomātisks: nostāties mūžīgo cietēju pozīcijā, līdztekus pieprasot „vienlīdzību”. Nav tikai skaidrs, ko tā varētu nozīmēt?
Tieši kurā vietā nabaga lesbietes un homoseksuāļi ir apdalīti un nevienlīdzīgi? Viņiem nepārdod saldējumu? Neļauj iet pa trotuāru? Ir kāds profesiju aizliegums? Paskat, mums pat augstos valsts amatos ir no skapjiem izkāpuši drēbju pakaramie! Ak, varbūt neļauj precēties? Nu, cik tur tā darba - jāaizbrauc uz kādu ārzemi un jāsalaulājas. Paskat, cik smuks savā kāzu dienā bija Kašers un viņa sieva (vīrs?), prieks skatīties! Bet jūs sakāt - līdz mēs būsim vienlīdzīgi. Kur nu vēl vienlīdzīgāki?
Mums pat Satversmes tiesa, sakarinādama makaronus uz vientiešu ausīm, nosprieda, ka sieviete, kurai nav nekāda sakara ar citas sievietes bērnu, būs vīrietis un saņems tēvam pienākošos pabalstu. Jo, raugi, tās divas sievietes dzīvo kopā, tātad tā otra ir tēvs, nē, paga... eh, sajuka... Bet Satversmes tiesa tik un tā nodemonstrēja vienlīdzību!
Par vienlīdzību droši un ar gandarījumu varam runāt, vērojot, piemēram, sabiedrisko televīziju, kas regulāri un konsekventi nodarbojas ar sabiedrības gatavināšanu. Pirms kāda laika „pareizo” inteklektuāļu žurnālā „Satori” bija publicēta saruna, kurā citastarp piedalījās arī Latvijas Televīzijas (LTV) programmu daļas direktore Rita Ruduša. Lūk, viņas teiktais: „Satversmes tiesas spriedums kā gatavināšanas instruments strādā tikai vienā nišā. (..) Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. (..) Ja mēs spējam „Mīlas viesulī” skatīties uz to, kā precas un bučojas divi geji, lūdzu, mums geju pāri arī Latvijas seriālos! Šai tēmai jāiziet ārpus politikas, tiesām, pulcēšanās brīvības. Tai jākļūst par ikdienas parādību, un tad būs tā masveida nogatavināšana.”
Tiešām - vairāk tādu „fenomenālo kultūras parādību” (Rudušas vērtējums lubenei, kas izlikta uz ekrāna ar nosaukumu „Mīlas viesulis”), vairāk geju pāru Latvijas „sabiedriskajā TV”, un neviens pat neiedomāsies runāt par kaut kādu nevienlīdzību.
Mazliet par to gan vajadzētu padomāt sarunu festivāla „Lampa” organizatoriem. Nepiedodama nolaidība, ka augustā gaidāmajā politpļāpātuvē, ko organizē „Fonds atvērtajai sabiedrībai DOTS” (līdz 2014. gada 21. augustam to dēvēja par „Sorosa fondu Latvija”), no visām daždesmit sarunām tikai kādas piecas vai sešas būs par geju, lesbiešu un transpersonu nepārvaramajām problēmām. Tikai piecas vai sešas! Lūk, tā ir īsta nevienlīdzība!
Labi, pasmējāmies, un pietiek. Visādi citādi, protams, viss norit tieši tā, kā politpulciņš ar kodēto, tomēr jau tik populāro nosaukumu „lgbthvz” ir ieprogrammējis: pavisam mierīgi un līdzsvaroti sabiedrība tiek gatavināta pārejai uz ikdienu zem nozagtās varavīksnes karoga. Politiķi klusē, tātad piekrīt. Valsti un tās pamatelelementu - ģimeni nekaunīgi nozog „apdalītā” minoritāte, un gandrīz nevienam gar šo zagšanu nav nekādas daļas.
Bet valsts - vismaz kādreiz man tā šķita - ir cilvēku lielākās daļas vienošanās par principiem, kādus mēs visi ievērojam, kamēr še dzīvojam. Par vienošanās principiem šobrīd acīmredzami esam aizmirsusi, un, kamēr atrodamies šajā aizmirstībā, mazākā sabiedrības daļa mūs palēnām piespiež dzīvot tā, kā viņi ir iedomājušies. Tad man ir jautājums: varbūt jau dzīvojam citā valstī, ne tajā, par kuru cīnījāmies Atmodā?
Taču ir viens cerību stars: 16. jūlijā Latvijas vīru biedrības valdes priekšsēdētājs Andars Ignacs iesniedza Centrālajā vēlēšanu komisijā likumprojektu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Pieteikums ir pieņemts, un tagad notiek parakstu vākšana par to, lai tiktu ierosināts referendums (parakstīties var šeit).
Protams, pret šo iniciatīvu iestājas praidisti, mozaīkisti un citi varavīksnes meža dīvainīši. Karstas asaras lej praida aktīvists Kaspars Zālītis: „Šī parakstu vākšana būs pret mani, manu ģimeni, draugiem, tuvākajiem, pret viendzimumu ģimenēm, ģimenēm, kas nav laulājušās un kurām nav bērni, pret ģimenēm, kas nav politiski ideālas. Katrs paraksts būs pret mūsu pašu cilvēkiem. Bet labais uzvarēs!” Interesants raudu gabals, tikai - kas ir „viendzimuma ģimenes”? Tādu nav. Un kāds gan šai parakstu vākšanai sakars ar godātā Zālīša ģimeni un viņa draugiem? Dies, pasargā, paraksti tiek vākti, lai saglabātu tradicionālo ģimeni, nevis lai nodarītu pāri Zālīša tuvākajiem! Un kas ir „politiski ideālas ģimenes”? Tādas, kurās ir tikai vienas partijas vai viena praida locekļi?
Lai visus šos murgus noliktu pie vietas, mums jāparakstās par referenduma rosināšanu. Domāju, šīs nedēļas apkaunojošais pasākumu kopums ar praida autobusu nedēļas beigās būs labs pamudinājums parakstīties. Tagad viss ir tikai mūsu pašu rokās.
