Elita Veidemane / Viedokļi

„Tiesības paust savus uzskatus? Nu, ko jūs. Šīs tiesības jūs jau tagad varat norakstīt,” rūgti vīpsnājot, izteicās kāds Saeimas deputāts, kurš, nevēlēdamies raisīt vēl izteiktāku sabiedrības noslāņošanos, pat nemēģināja izvērsti paskaidrot savu apgalvojumu. Tikai piebilda: „Jūs, žurnālisti, turpmāk varēsiet citēt tikai sabiedriskajos medijos teikto. Ja kaut ko no sevis – tad tikai ļoti, ļoti uzmanīgi...”

„Mums mācīja neiecietību. Paaudzēm ilgi. Kā tādus kaujas suņus,” vienā no intervijām (un tās pēdējā laikā mūsu topošā „karaliene” sniegusi gana bieži) izteicās Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova. Par karalieni viņu dēvē eksaltēti liberālmarksisti, bet par kaujas suņiem un neiecietību man ir īpašs viedoklis.

Beidzot! Beidzot Saeimas deputāti un ministri sāk strādāt, it visa valsts pārvalde saspringusi starta pozīcijā, policija drukā standarta protokolus kriminālkovidbandītu masveida aizturēšanai, Ādažu tankisti jau eļļo tanku kāpurķēdes, lai stātos sardzē pie lielveikaliem, bet ielu komiteja sadarbībā ar dāmu komiteju un mazmājnieku biedrību izraugās labākos ļaudis „troikām”, kas izvērtēs kovidkārtības grāvējus, lai tos neizbēgami nodotu taisnā soda izpildei – nošaušanai ar rudzu bisi.

Skolēnu vecāki ir tumsoņas. Tieši tāds secinājums rodas, ja paklausās izglītības druvas arājas un ecētājas Ilgas Šuplinskas (JKP) izpaudumos par izglītības problēmām. Viņasprāt, pretošanās attālinātajam mācību procesam ir līdzīga situācijai, kāda bija vērojama pagājuša gadsimta 60. gados, cilvēkus mēģinot pārliecināt par elektrības nepieciešamību katrā mājā. Ar valsts līdzekļiem vien elektrifikācija neesot bijusi iespējama, tāpēc nācās pārliecināt iedzīvotājus, ka vajadzīgs arī viņu finansējums. Tādas prasības izraisījušas pretestību.

... Marija izslējās, mazliet pacēla zodu, viņas acīs nozibsnīja izaicinājums, un viņa sāka dziedāt: „Nevis slinkojot un pūstot...” Tas bija senos laikos: pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, Jūrmalā, svinot vārda dienu Aleksandram, kam šis godamirklis ierakstīts kalendārā 18. novembrī. Marija bija liela dziedātāja, balss skanēja vareni, bet es toreiz vēl īsti nesapratu, kāpēc tikpat lielie dziedātāji – Arturs, Dainis, Andrejs un viņu sievas, - nesteidzās pievienoties Marijas balsij...

Tas, ka valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (JV) uzticamās gvardes briljantcietajās rindās ieviesies kariess, nav nekas neparasts: acīmredzot kāda krūtīs ierunājās sirdsapziņa, un šis „kāds” sagribēja izstāstīt, ka piektdienas tamborētāju pulciņa lēmums par kārtējā valstiskā nokdauna ieviešanu nebija nemaz tik vienbalsīgs, kā to publiski mēģināja iztēloties premjers. Pa kariesa izgrauzto caurumu pasaulē izplūda ne visai patīkama patiesība...

„Ai, nu nesatraucieties par niekiem. Lai viņš iet! Turpiniet traukties uz saviem nospraustajiem mērķiem – divvalodību, geju laulībām, Rīgas budžeta naudas apgūšanu un Rīgas ielu sačakarēšanu,” tviterlentē raksta Kārlis, sevi nodēvējot par latviešu buržuju un būmeri. Ironiskā replika attiecas uz Rīgas domnieku Māri Mičerevski, kurš ceturtdien paziņoja par izstāšanos no partijas „Latvijas attīstībai”, jo nespēja samierināties ar partijas šaurpolitiskajām intrigām. Uzslava Mārim. Bet atparisti paliek uzticīgi saviem principiem: visos varas līmeņos turpina lienošās divvalodības un citu perversiju ievilkšanu.

„Mums zināms, ka partijai ir jaunas nepatikšanas. KNAB prasa atmaksāt nepamatotu ziedojumu, bet partijas konts ir tukšs,” TV3 raidījumā „Nekā personīga” saka no politpulciņa KPV LV izslēgtais Lauris Zīverts. KNAB patiešām apšauba modes blogeres, iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV LV) bijušās komunikāciju padomnieces Beatas Jonītes ziedotos 10 000 eiro mīļotajai partijai: maksājums neatbilstot viņas ienākumiem. Bet ne par to modes blogeru pasaulē satraukums: partijas konts esot tukšs!

Aizkustina nevainība, ar kādu raidījums „DeFacto” (DF), kas izvietots sabiedriskā medija raidlaikā, mēģināja pārliecināt skatītājus par Latvijā atdzimstošo nacismu. Pagājušās svētdienas DF sižets par Raivja Zeltīta izveidoto biedrību „Austošā saule” varētu pretendēt uz kādu augsta ranga balvu no Kremļa propagandoniem. Tas tiešām bija iespaidīgi.

... Viņa nekad nenāca ar skaļumu vai bravūru. Kaut arī laikraksta „Atmoda” durvis vienmēr bija laipni atvērtas, nereti atradās arī tādi indivīdi, kuriem atspert ar kāju pat vaļā esošas durvis – tas bija nieka darbs. Viņa vienmēr nāca ar klusu, atturīgu smaidu, ar cieņu – kā pieņemts nākt pie kolēģiem un cīņbiedriem. Viņa – Atmodas laiku politiķe, Latvijas Tautas frontes (LTF) domes un valdes locekle. Viņai šogad būtu palikuši 65 gadi. Jubilejas vietā atzīmējam viņas nāves dienas trīsdesmitgadi: Ita gāja bojā 1990. gada 28. oktobrī Itālijā, Tirēnu jūrā.

„Daudziem radošiem cilvēkiem draud morāls, emocionāls un fizisks bankrots,” raksta mūziķis Edgars Rakovskis, reaģējot uz Kultūras ministrijas (KM) izstrādātās valsts pētījumu programmas „Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai 2020. – 2022. gadam” palaišanu vairāk nekā vienu miljonu eiro vērtajā lidojumā. Izskatās, ka naudas šķērdēšana šobrīd nevajadzīgiem projektiem turpinās ar jaunu sparu.

„Ja tiešām jaunie noteikumi stāsies spēkā, tad – kas tad būs tie maksātāji? Autoratlīdzību nebūs, maksātāju nebūs,” teic Gunita Jansone, biedrības „Building design and construction” vadītāja, viņai piebalso Agrita Lūse, tās pašas biedrības valdes locekle un žurnāliste. Bet mūsu saruna ir par to, ka no nākamā gada vidus autoratlīdzību saņēmējus – māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus, scenāriju autorus, aktierus, žurnālistus, fotogrāfus un citus radošos profesionāļus, ‒ valsts aptīrīs daudz skarbāk, nekā tas bija līdz šim.

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

„Manai draudzenei bija bail iet vienai pašai uz klīniku. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tā sajūta, kad tev pasaka – jāpārbauda, vai jums nav onkoloģiska saslimšana... Es piekritu viņu pavadīt. Gaiteņi cilvēku pilni... Viņi visi gaida, lai tiktu pie ārsta? Tās bija šausmas, ko ieraudzīju. Tur elpoja pati nāve,” nepazīstama sieviete man, svešam cilvēkam, izstāsta savas izjūtas. Visticamāk, mēs vairs nekad nesatiksmies, un es nekad neuzzināšu, kas notika ar viņas draudzeni. Cerams, ka viņai viss ir labi...

Aija Miezīte ir bijusī skolotāja. Bet mēdz taču teikt, ka nav bijušo skolotāju – šī profesija nekad „neaiziet” no sirds, no domām, no patiesības tvēriena. Tā dzīvo taisnīguma izjūtā, zināšanu smelšanas alkās, tā ir viena no nedaudzajām profesijām, kas vistiešāk skatās nākotnē. Aija Miezīte, to visu neviļus apliecinādama, vēlējās uzdot jautājumu izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai, kura piedalījās Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā”.

„Viens no kolēģiem teica: „Paldies, meitenes, uz redzi!” Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes,” sociālajā tīmeklī nule izteicās Alise Tīfentāle. Ja kolēģis atvadoties teiktu „Paldies, zinātņu doktore un Mazpampāļu nevainīgās jaunavas ordeņa kavaliere, uz redzi!” – tad Alise noteikti nebūtu tik traki apvainojusies. Bet stāsts nebūs par apvainošanos. Tas būs par iespējām, ko dod doktora grāds.

„Ālava ir dzīvnieku mātīte, kas noteiktā laikā nav apaugļojusies,” man priekšā teic vārdnīca, kaut arī es to pati zinu. „Govs palikusi ālavās,” rezignēti noteica mana vecmamma, teļu gaidīdama atskrienam, bet tas tā arī neatsteidzās. Neatceros gan, ka vecmamma par kaimiņu Fraņu būtu teikusi, ka viņa ir ālava, kaut arī bērnu Fraņai nebija. Laikam vecmamma nebija gana izglītota, bet varbūt viņai pietrūka tēlainās domāšanas.

„Šuplinskas kundze, jūs nevarat būt Latvijas Izglītības ministrijas vadītāja. Jūs dzīvojat citā realitātē. Ministrija nav soda iestāde, tai ir citas funkcijas, citi uzdevumi un citas prioritātes. Jūs neesat izpildījusi nevienu no saviem solījumiem, un jums pat nav kauna par to. Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” „sejugrāmatā” pirmdien ierakstīja Anna Vladova („Saskaņa”), Rīgas 80. vidusskolas direktore. Šis ieraksts sociālajos tīklos izsauca mērenu rudens vētru.

Nē, tā nevar būt, ka vienā politkopā ir salasīti visi palīgskolas koridora absolventi, vēstures zinātņu antidoktori un citi sadzīves ģēniji. Bet tā tomēr sanācis: politpulciņš „Progresīvie” pēdējā laikā izcēlies ar tik izmeklētu kreiso tupumu, ka marksisma klasiķi skaudībā nobāl. Nespēju necitēt vienu no spožākajiem piemēriem – „progresīvo” Zani Pūpolu: „Satversmes preambula ir apkaunojošs vārstījums, šī valsts ir visiem. Tai skaitā gejiem, krieviem, vārnām, un jebkuram, kas grib mierīgi dzīvot.”

„Šodien saku lielu paldies visiem „Attīstībai/Par!” un KPV deputātiem, kas nobalsoja pret aizliegumu priekšvēlēšanu aģitācijai krievu valodā. Uz kopējā fona šis solis ir īpaši drosmīgs, un Latvijas krievvalodīgie to novērtē! Paldies par cilvēcīgumu un veselo saprātu!” – tviterlentē gavilē Vjačeslavs Dombrovskis („Saskaņa”) pēc Saeimas balsojuma par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu. Gavilēt vēl pāragri: priekšlikums ar balsu vairākumu nosūtīts izskatīšanai komisijās. Taču nekaunība un atklāts pretvalstiskums kā pretīga ložņa atradīs arī visslēptākos vārtiņus, pa kuriem ielīst mūsu apziņā.

„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.

„Kā tas tā var būt? Saeimas deputāti nepilda solījumus, melo, izvairās no atbildēm, bet viņiem par to nekas nav! Un viņus ievēlē atkal un atkal. Skolotāj, es nesaprotu – kā tas var būt?” – jautā skolēns, kurš vēlas zināt. Tas, kurš nevēlas, iet uzpīpēt aiz stūra. Visticamāk, skolotājs, kurš ieraudzīs ļuļķējošo pusaudzi, neko viņam nedrīkstēs aizrādīt: tā noteikti tiks traktēta kā vardarbība pret bērnu.