Elita Veidemane / Viedokļi

Tas ir kā mazs brīnums: ik gadu uz barikāžu laiku mani uzrunā kāds jaunietis, kas brīvprātīgi ir uzņēmies izpētīt, kas tad īsti tajās Atmodas dienās un 1991. gada barikādēs notika. Skolā uzdots darbs, paša interese?

«Apzinoties, ka Latvijas Zaļās partijas programmas nostādnes un prioritātes ir vides jautājumi, un respektējot partneru – centriskās partijas Latvijas Zemnieku savienības – rūpes par lauku vidi, Latvijas Zaļās partijas valde ir pieņēmusi lēmumu, ka Latvijas Zaļās partijas deputāti var atbalstīt tikai tādas valdības izveidi, kurā Zaļo un zemnieku savienība pārrauga vides un zemkopības jomas,» teikts LZP izplatītajā paziņojumā.

Tas, ka aģentūra Bloomberg kādā savā publikācijā Latvijas eiro monētā redzamo latvju jaunavu nule nodēvējusi par «tradicionālo slaucēju», izraisījis daudz lielāku viļņošanos nekā eiro ieviešana kā tāda.

«Atkāpjas tie, kas jūtas vainīgi,» pavēstīja Maxima Latvija vadītājs Gintars Jasinsks. Protams, ap Latvijas valdības vadītāja Valda Dombrovska atkāpšanos ir gana daudz spekulāciju, starp kurām ir gan mēģinājumi celt Vienotības katastrofāli zemos reitingus, gan punktu krāšana kādam iespējamam amatam Eiropas Savienības krēslu rindā.

Visu var izskaidrot. To, ka būvnieki, būvuzraugi un arhitekti «neredz savu vainu» notikušajā – viss taču, kā smejies, bija pārbaudīts, saskaņots un parakstīts. To, ka neviena amatpersona – ne pašvaldības, ne valsts līmenī – pat nepieļauj savu atkāpšanos no amata, kaut arī godaprātam – ja tāds būtu – vajadzētu diktēt gluži pretēju darbību.

Mēs visi esam divi. Pārfrazējot kāda domātāja teikto, gribas papildināt šo vienkāršo teikumu: es un mana māte. Es un mana vieta zem saules. Es un mans mīļotais. Es un mana dzimtene. Es un mana brīvība. Tā, svētus vārdus un jēdzienus vijot kopā ar sevi, rodas grods pavediens, par ko der padomāt ne tikai Patriotisma nedēļā, kurā apvienojas 11. un 18. novembris, bet arī pārējās – ne tik izcilās – dienās. Kaut gan... Ikkatra diena, kurā saule uzaust virs Latvijas, ir izcila: mums dots vēl viens gaismas brīdis, kuru būt kopā ar savu zemi.

Mana visdziļākā pateicība tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi mums palīdzēja mūsu ģimenes skarbajās dienās, atvedot uz dzimteni Aivaru Brīzi un viņu sirsnībā pavadot pēdējā uguns ceļā.

Galīgi nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka latvieši ir, nu, tāda... bauru tauta.

«Grūti saprast, kā atklāti LV neatkarības ienaidnieki un okupācijas noliedzēji var kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās,» tūdaļ pēc filmas par Latvijas Tautas fronti (Atmodas antoloģija, autors Askolds Saulītis) dzejniece Liāna Langa tviterā pauda savu izbrīnu. Jā, filmas kadros bija redzami arī bijušie kompartijas un internacionālisma pīlāri – Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks, kas šobrīd ir Eiropas Parlamenta (EP) deputāti no Latvijas Republikas.

«Bijām pārliecināti, ka neviens mierīgais iedzīvotājs nav nedz ievainots, nedz nogalināts,» nevainīgi mirkšķinādams acis, dievojas viens no militārās vienības Alfa vadītājiem, PSRS VDK virsnieks Vitālijs Demidkins.

Tautas fronte savu padarījusi, Tautas fronte var iet – tā savulaik varēja pārfrāzēt teicienu par mori, kas savu darbiņu ir paveicis un nu var būt brīvs kā Kuba. Tā vismaz šķita tad, kad Latvijas Tautas frontes saraksts ieguva vairākumu Augstākajā Padomē, kas vēlāk – 1990. gada 4. maijā – nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.

Kamēr mēs vēl priecājamies par dažām nacionālas valsts pazīmēm, kuras savādā kārtā saglabājušās, par spīti Eiropas Savienības (ES) nemainīgi kosmopolītiskajam spiedienam, tikmēr tajā pašā ES jau nobriedis kāds īpatnējs dokuments, kas nu jau sācis klaiņošanu pa Eiroparlamenta kuluāriem, frakcijām un gaiteņiem.

Šodien partiju nodibināt ir vieglāk nekā divus pirkstus... ievērt durvīs. Vien tā koķetīgā gatavošanās kaut ko juridiski piefiksēt, tā gan parasti ieilgst, jo publikai ir jāparāda, ka nodomi ir nopietni.

Katram laikam ir sava politiskā retorika. Pēdējais topa izteiciens ir «nespēja sadarboties ar nozari». Šo teicīklu piektdienas rītā pēc Vienotības valdes sēdes aktualizēja šīs partijas līdere Solvita Āboltiņa, attiecinot to uz kultūras ministri (bijušo, esošo?) Žanetu JaunzemiGrendi (NA).

Līdz asarām aizkustina latviešu tautas jūtīgums un kaunīgums.

«Lēmums ECOFIN ir pozitīvs, Latvijā būs eiro! Ir pabeigta Latvijas integrācija Eiropā! Papildus stimuls izaugsmei, labklājībai, stabilitātei!» – tik priecīgi tvītoja finanšu ministrs Andris Vilks, saņemot «pozitīvo signālu» par Latvijas uzņemšanu eirozonā.

«Vispār jau man ir vienalga, kas notiek tajā aukstajā un nemīlīgajā zemē, kurā pat rupjās maizes nav, žēl, ka briti nespēj atmest savu tradicionalitāti un neatsakās no monarhijas, tā 21. gadsimtā izskatās smieklīga, un cilvēciņi, kas jūsmo un čurā biksēs, ieraugot viņus, ir infantili,» dusmīgi pauž kāds interneta vides apdzīvotājs, vērtēdams britu karaļnama priecīgo notikumu – Lielbritānijas troņmantnieka piedzimšanu.

Sociālie tīkli tomēr ir viena noderīga lieta: tajos var apmainīties viedām domām, izklāt emocijas, izkratīt sašutumu, rast padomu, risināt psiholoģiskus uzdevumus... Nu, raugi, viens piemērs.

Dzīvojot līdzi Dziesmu svētku... paliem, lavīnai, paisumam – vienalga, kā mēs nosaucam šo latviskās dvēseles, dzīvesziņas un dzīves alku uzbangojumu –, mēs atguvām kādu riekšavu ticības pašiem sev.

«Es tomēr viņiem neko nepateicu: baidījos, ka viņi mani izsmies,» sarūgtināta par savu nedrošību un jaunuļu nekaunību, piebilda Svetlana. Viņa bija viena no garāmgājējiem, kas liktenīgajā 21. jūnija vakarā, ejot pastaigāties pa Vecrīgu, ieraudzīja ugunsgrēku, kas bija sācis plosīt Rīgas pili.

Mākoņu, ikdienas un senču asiņu pieliekti, atgriežamies pie saknēm. Vismaz reizi gadā. Ziemsvētki ir vairāk Dieva bijāšanas un sevis dvēseliskās izvērtēšanas pieturvieta, savukārt Jāņos atdzimst mūsu pagānu asinis. Šķērītē lidot pāri ugunskuram, starp pilnmēness puķēm papardes ziedu atrast, rasas bļodiņās jaunības eliksīru destilēt, plikam pērngada kumeļus jādelēt... Vasaras zaļo un zūdošo plīvuru pārklāt pāri saviem kaislajiem centieniem iegūt Mūžības izpratni par to, kas tu esi, un par to, kas tu nebūsi nekad. Pietuvināties paisumam, aizbēgt no bēguma, saprast, ka esi sīkāks par skudru un dižāks par Visumu, sablīvētu Ūsiņa, Ausekļa, Pērkona un Māras glabātajos gadskārtu rakstos.

«Es iestājos Eiropas krievu aliansē!» – priecīgo notikumu man pavēstīja attāla paziņa, ar kuru sagadījāmies kopā kādā pasākumā. «Ak, tā? Un ko tad tu tur dari?» – paudu atturīgu interesi.