Par mums diviem

Mēs visi esam divi. Pārfrazējot kāda domātāja teikto, gribas papildināt šo vienkāršo teikumu: es un mana māte. Es un mana vieta zem saules. Es un mans mīļotais. Es un mana dzimtene. Es un mana brīvība. Tā, svētus vārdus un jēdzienus vijot kopā ar sevi, rodas grods pavediens, par ko der padomāt ne tikai Patriotisma nedēļā, kurā apvienojas 11. un 18. novembris, bet arī pārējās – ne tik izcilās – dienās. Kaut gan... Ikkatra diena, kurā saule uzaust virs Latvijas, ir izcila: mums dots vēl viens gaismas brīdis, kuru būt kopā ar savu zemi.

Un tai nepielīp nedz zaimi, nedz glaimi. Vairāk gan domāju par vienaldzību, kas ir tik netverama kā kabatzaglis tramvajā. Tā izvelk no tevis pēdējo mīlestības kapeiku un padara tevi par nožēlojamu mankurtu «bez acu, bez ausu, bez valodas». Kas Latvijai vairāk bīstams – kaut kāds izdzimtenis un viņam līdzīgo margināls pulciņš, kas ņirdz par latviešu valodu un Latvijas karogu, vai vesels pulks indiferentu ļautiņu, kas pat neko neienīst, bet vienkārši eksistē bez apjausmas – kur, kāpēc, par ko?

Pirms Latvijas dzimšanas dienas no savām sasmakušajām migām parasti izlien dažādi radījumi, lai atgādinātu, ka viņi te patiešām atrodas, un lai mūsu svētku prieku mēģinātu padarīt ne tik gaišu, kā nu mums pašiem gribētos. Cīnītājs par «krievu tiesībām», Lindermana «partijas» Par dzimto valodu aktīvists Jevgēņijs Osipovs savā feisbuka lapā nesen ielika burvīgas, tiešām patriotiskas atziņas: «Vakar mana meita Darja no skolas atnesa kaut kādu sarkanbaltsarkanu figņu. Izrādās, ka visiem skolas skolēniem šos «fintikus» izdalīja Lāčplēša dienā un uzstājīgi rekomendēja nēsāt līdz nedēļas nogalei. Es savam bērnam aizliedzu pie apģērba likt dīvaino lentīti iepuvušu asiņu krāsā, par ko tika paziņots pedagogiem. Lai pavisam neatteiktos no svētkiem, kuru simbols ir radījums ar lāča ausīm, es atļāvu saviem bērniem piespraust nozīmītes ar Čeburaškas attēlu. Viņš (Čeburaška) ir gan tuvāks, gan ausis viņam nav tik h***s.» Tulkoju: «figņa» ir niecība, Čeburaška ir krievu multfilmas varonis ar lielām ausīm, savukārt rupjais vārds teksta beigās apzīmē vīrieša dzimumlocekli.

Komentēt gara trulumu acīmredzot nav nekādas vajadzības. Jautājums faktiski ir tikai viens: cik tālu vēl ļausim iet šādiem osipoviem, apgānot to, kas ikvienam normālam, patriotiskam latvietim ir svēts un neskarams? Retorisko vaicājumu jāpapildina ar Krimināllikuma 93. pantu: «Par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām.» Kurš rosinās izmantot šo Krimināllikuma pantu? Vai atkal notiks tā, ka mēs visi, ieskaitot dažādas tiesībsargājošās iestādes, kuru mums ir čupčupām, klusi un mierīgi norīsim šo apvainojuma krupi, sak, lai jau tas tirliņš raksta, ko grib, mēs uz šito provokāciju neuzķersimies!

Nu, neuzķersimies. Nu, klusēsim. Un tā – neuzķeroties un klusējot – pievienosimies vienaldzīgo pūlim, kas nevilšus un varbūt pat negribot atbalsta šādus «cīnītājus». Kāpēc man šķiet, ka vienaldzīgo paliek arvien vairāk? Kāpēc mani nepārsteidz tas, ka, runājot par latviešu nācijai svarīgām lietām, iedegas vien daži acu pāri, bet pārējie paliek snaudulības un neintereses pusē? Kāpēc manī izbrīnu nerada tas, ka viens otrs «nacionālo ideju aizstāvis» šīs pašas idejas redz tikai kā celiņu uz Saeimas durvīm? Kāpēc liela daļa no dēvētajiem labējiem politiskajiem spēkiem, kuri jau iekļuvuši Saeimā un, protams, skaidri redz šodienas latviskuma saspringto, smago esmi, nedara ne nieka (tikai runā), lai pasargātu latviešu valodu, kultūru un vēsturi no netīras gramstīšanās?

Latvijas dzimšanas dienā plūdīs daudz skaistu vārdu no mūsu valdoņu mutēm. Vairāk vai mazāk optimistisku, vairāk vai mazāk no sirds nākušu. Un šis vārdu birums atkal pavairos vienaldzīgo pūli, jo cilvēki taču saklausīs daudzās runās neīstumu – baidos, ka drīzāk vairāk nekā mazāk. Vai tiešām vienaldzība kā sērga pārņems cilvēkus? Bet man tā gribas redzēt viļņojošus sarkanbaltsarkanos karogus ļaužu sirdīs, lai visi pasaulē varētu teikt, ka pie Baltijas jūras dzīvo maza, gudra un skaista tauta – latvieši, kuri zina: mēs visi esam divi. Es un mana Latvija.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais