Latvijas problēma ir ne tikai ekonomiskā krīze. Latvijas varas augšgalā ir iestājies pilnīgs apmulsums attiecībā uz valsts tālākajiem mērķiem. Tribīnēs un teleekrānos cits pēc cita kāpj politiķi un algotie eksperti, kas stāsta – lūk, cik labi ir Igaunijā, tur visa tauta un valsts tagad vienoti izvirzījušas mērķi ieviest eiro jau 2011. gadā.
Latvijas Bankas vadība, valdība un politiķi saka, ka arī Latvijai ir jāizvirza kopīgs mērķis, kas noteikti vienos nāciju un Latvijas tautas. Un tā ir eiro ieviešana 2014. gadā! Tikai nav entuziasma, neviens nepierakstās brīvprātīgajos eiro ieviesējos, īpaši tāpēc, ka Austrumeiropas valstis, kuras paguva ielēkt eiro vilcienā, krīze ir skārusi ļoti skarbi. Eiro nebija un nebūs panaceja. To pagaidām nav aptvēruši tikai tie, kuri saņem algu, lai aicinātu ļaudis rūpīgi pildīt Starptautiskā valūtas fonda instrukcijas un kopīgi gatavoties ieviest eiro.
Pašlaik notiek ievērojamākā vērtību maiņa Latvijas sabiedrībā kopš atmodas laikiem. Lielā mērā var runāt par ļoti dziļu plaisu starp izjūtām, kas ir apakšā, un vārdiem, ka skan no tribīnēm. Valdībai nav idejas, kas var vienot Latvijas iedzīvotājus kopīgam mērķim.
Atmodas laika sabiedrību vienoja ideja par neatkarību no PSRS. Pēc tam Latvijas politiķi izvirzīja mērķi iestāties NATO un ES. Pēc šo mērķu izpildes palika viens politisks mērķis – panākt Eiropu labklājības un patēriņa līmenī. Mērķis bija ātra pārticība par katru cenu. Treknajiem gadiem bija hipnotiska ietekme uz visu sabiedrību, jo šķita, ka pārticība kā mērķis sāk piepildīties. Tagad Latvija atjēdzas peļķē. Apmātība ir zudusi. Tirgus ekonomikas lozungi izrādījušies melīgi.
Tagad tie līderi, kas iznīcināja Latvijas rūpniecību un eksporta potenciālu, deklarē, ka Latvijas labklājība varēs balstīties tikai uz rūpniecību un eksportu. Tagad ir komanda atjaunot iznīcināto rūpniecību. Tikai šā lozunga ilustrācija ir ziņu straume par vienas vai citas rūpnīcas maksātnespējas pieteikumu un darba apturēšanu.
Latvijā ir izteikta varas idejiskā krīze. Labējo partiju politika ir novedusi valsti līdz ekonomiskai katastrofai. Tagad aizmirstam visu, kas ir bijis, un sasprindzināmies, lai ieviestu eiro 2014. gadā. Kāda tam jēga? Ko tas dos?
Atkal Latvijas politiskā vara par mērķi deklarē līdzekli. Eiro ieviešana nav un nedrīkst būt nacionāls mērķis. Kādā brīdī Eiropa var apžēloties par mums, okupācijas bārenīšiem, un, klakt, ievest eiro jau rīt. Ko tad darīt ar spēkus sasprindzinošiem lozungiem? Eiro ieviešana var būt tikai līdzeklis, instruments kādu citu nozīmīgāku un valstiski svarīgāku mērķu sasniegšanai.
Tikai Latvijas politiskajai elitei ir bail teikt patiesību. Eiro ieviešana vairs nevar uzlabot un neuzlabos Latvijas labklājību. Ekonomiskās problēmas ir tik lielas, ka eiro vairs nebūs pat līdzeklis labklājības līmeņa pieaugumam. Mērķis noķert ES vidējo patēriņa līmeni ir izsapņots. Pat pēc visoptimistiskākajām prognozēm, 2006. gada labklājības līmeni Latvija sasniegs tikai nākamā gadu desmita vidū!!!! Ap 2015. gadu Latvija atkal sasniegs to starta pozīciju, no kuras mēs metāmies notvert vidējo ES labklājības līmeni. Tikai ar desmit gadu atstarpi!! Turklāt 2005. gadā, kad Latvija centās noķert pārējās ES dalībvalstis, mums nebija lielu parādu, bet tagad kopējie parādi nomāks ekonomiku. To var salīdzināt ar startu skriešanas sacensībās. 2005. gadā Latvijas skrējējs bija atpalicis no pārējiem, bet tikai noplīsis un izsalcis, taču 2010. gada sacensībās Latvijas skrējējs ir vēl vairāk atpalicis un tam pie katras kājas piesieta 20 kilogramus smaga svara bumba. Tagad ej un uzstādi rekordu, lai 2014. gadā iestātos eiro zonā!. Tad noskrien ātrāk par citiem un noķer ES vidējo līmeni!
Mērķis notvert ES vidējo līmeni ir izsapņots! Šis mērķis ir jāatliek vismaz uz vienu paaudzi. Nav jēgas izvirzīt mērķi, kas ir pilnīgi nereāls.
Mērķis tagad vairs nevar būt strauja ekonomikas līmeņa celšana. Ieviesīsim eiro, kad tam būsim gatavi. Tagad vienai paaudzei ir jāizvirza citi – sasniedzami mērķi, bet ne.
Kāds mans bērnības draugs, kurš tagad ir aptvēris, ka ārzemju ceļojumos viņš tuvākajos gados naudas trūkuma dēļ nebrauks, ir pēkšņi mainījies. Viņš nevis pūlas piepelnīties, bet atsāka nodarboties ar pirms treknajiem gadiem pamesto orientēšanas sportu, atsāka dziedāt korī un atvaļinājumā Alpu kūrorta vietā apmeklēja Latgales radus un vecvecāku kapus. Daudzi Latvijā ekonomisko mērķu vietā sāk kaut ko citu. Atliek tikai cerēt, ka Latvijas līderi arī nolaidīsies no Šveices Alpu kūrortiem. Pietiek ar patriotisma lozungiem piesegt valsts izzagšanu. Ja nav jēgas pārspīlēti stimulēt ekonomiku, tad arī nevajag. Tagad koncentrējam savus resursus uz mērķiem, kas dos pamatu nākamajām paaudzēm sasniegt ES līmeni neblefojot un nezogot. Novirzām naudu kultūrai, mākslai, izglītībai un lietišķai zinātnei. Stimulējam ekonomiku ar saprātīgiem enerģētikas, vides un infrastruktūras sakārtošanas projektiem.
Ir godīgi jāatzīst, ka mērķis notvert Eiropas labklājību ir izsapņots, un tagad jāsāk realizēt tautas enerģiju jomās, kuras tika atstātas novārtā, dzenoties pēc ātras un vieglas peļņas treknajos gados.