Pirmais krīzes gads jau ir pārvarēts. Vēl tikai divi gadi jāsoļo lejup, un tad varbūt jau sāksies augšupeja.
Krīze ir laiks, kad valdībām ir jāveic nepopulāri soļi, un kopā ar citiem nepopulāriem lēmumiem vara var izlabot nejēdzības, kuras sakrautas uz ekonomikas un biznesa pleciem iepriekšējos gados.
Īpaši tāpēc, ka krīze labi atsedza Latvijas biznesa attīstības galveno problēmu.
Latvijas biznesa modelim ir greizi pamati. Latvijas bizness uzauga kā nomenklatūras veidots. Deviņdesmito gadu sākumā bija pat jēdziens nomenklatūruzņēmējs. Privātais bizness pamatā radās kā ietekmīgu ļaužu vadīts pasākums, kad ar varu saistīts onkulis pārņēma valsts uzņēmumu, to nedaudz nospodrināja, lai beigās uzņēmumu nopārdotu kādam ārzemniekam un labi nopelnītu. Ja neskaita nedaudzus izņēmumus, Latvijas uzņēmumi pamatā nav izauguši no apakšas, kad viens entuziasts sāk ar auto motoru montāžu savā garāžā un padsmit gados tiek pie sava globāla biroja.
Visus neatkarības gadus ir ieaudzināts, un jau ir izskolota viena paaudze, ir ieaudzināts savdabīgs biznesa modelis: nav svarīgi, ko un kā tu dari, galvenais, lai peļņa ir maksimāli liela. Kas notiek tagad? Uzņēmumi bankrotē, to biznesus pārņem bankas. Jauni ļaudis, kas bija pietiekami apsviedīgi, lai nopelnītu miljonus nekustamo īpašumu burbuļa laikā, atnāk uz banku kā lielveikalu un gudro, kādu biznesu tagad no bankas atpirkt? Ar nekustamiem īpašumiem nopelnīt nevar, bet nauda ir jālaiž apgrozījumā, jo tai jāpelna vismaz 10% gadā. Kas pelna mazāk, tas ir lohs. Tad nu jaunie miljonāri, kuriem labākajā gadījumā ir ekonomista vai psihologa izglītība, skatās, kādu biznesu pirkt – vai akustisko skaņu ierakstu studiju, vai biogāzes mēslu krātuvju cehu, vai sākt bronzas detaļu ražošanu, varbūt pievērsties glicerīna destilācijai. Vēl ir lēti nopērkams datoru programmēšanas bizness mobilajiem telefoniem. Puišiem ir nauda un ir vēlme nopelnīto pārvērst vēl lielākā naudā, gūstot vēl lielāku peļņu. Un ir pilnīgi vienalga, ko darīt – ja nesanāks kalt naglas, tad importēsim zemesriekstu sviestu vai projektēsim atomelektrostacijas. Vienīgais kritērijs ir biznesa plānā ierakstītais peļņas cipars un vēlme pēc mazākām izmaksām un lielākiem ienākumiem. Kas mani šokē visvairāk – jaunizceptajiem miljonāriem nav pat minimālu zināšanu nevienā no biznesiem, kurus tie taisās attīstīt. Toties ir pārliecība, ka biznesa vadībai nevajag pārzināt attiecīgo nozari. Nevajag un viss. Izgāzties nav iespējams, jo viņu lielāko partneru un lielāko klientu uzņēmumi pieder tādiem pašiem jaunizceptiem miljonāriem, kādi ir viņi. Tagad ir bezdarbs, nolīgsim labākos speciālistus, apgalvo puiši, un bizness aizies. Bizness aiziet, tikai paretam, kā Permā (Krievijā), biznesa plānu speciālisti izdomā un palaiž petardes naktsklubā ar iekārtiem salmu griestiem un līķus skaita simtos.
Tagad, pat bezdarbniekus stumjot uz uzņēmējdarbību, tiem apmācības kā naglas galvā iedzen dogmu, ka pirmais, ar ko jāsāk, ir uzņēmējdarbība – ir jāuzraksta biznesa plāns un tad ar to jāiet uz banku. Tikai šādi attīsta nevis uzņēmējdarbības sākšanu, bet biznesa plānu rakstīšanas nozari.
Lai sāktu biznesu, vispirms ir jāsaprot: kas no tā, ko tu spēj, ir nepieciešams citiem. Ja tas ir noskaidrots, tad sāc piedāvāt šo pakalpojumu un tiec skaidrībā, cik ļaudis ir gatavi par to maksāt, tad parēķini, vai vēlies šo pakalpojumu veikt par šādu cenu. Ja vēlies un pircēji ir – tad sāc! Par biznesa plānu un banku sāc domāt, kad tev jau iet tik labi, ka pats vairs netiec galā ar pasūtījumiem... Tā bizness izaug no apakšas.
Valdībai, lai attīstītu biznesu, nav jāmāca biznesa plānu metodika bezdarbniekiem, bet jālegalizē pakalpojumu sniegšana, lai ikviens, kas vēlas sākt biznesu, bez grāmatvedības diploma spētu tikt galā ar vienkāršu un samaksājamu nodokļu nomaksu.
Pagaidām krīze nav palīdzējusi Latvijas varai radīt apstākļus biznesa izaugsmei no apakšas. Krīze kā meža sanitārs attīra biznesu no neefektīvajiem, bet stingra pamata biznesa izaugsmei joprojām nav.
Šis gads solās būt vēl grūtāks, un varai un arī privileģētajām nozarēm (banku sfērai, tirgotājiem un celtniecībai) jāsaprot, ka jo kārnāks kļūst Latvijas bizness, jo mazāk no tā varēs izslaukt gan valsts nodokļu veidā, gan privileģētās nozares savai virspeļņai. 2010. gads ir jāizmanto, lai izveidotu Latvijas biznesam pamatu attīstībai no apakšas, ja to vara nespēs veikt šogad, tad vairs vispār nebūs ko slaukt.