Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2010. gada janvārī, salīdzinot ar 2009. gada janvāri, patēriņa cenas samazinājās par 3,1%. Janvārī cenas samazinājās dabasgāzei (par 7,2%). Samazinājās arī mājokļu apsaimniekošanas maksas (par 5,0%). Cenas samazinājās slimnīcu un ambulatorajiem pakalpojumiem, apģērbam, apaviem, automašīnām, sadzīves tehnikai, foto tehnikai, mājsaimniecības tekstilizstrādājumiem, aviobiļetēm.
Tajā pašā laikā svaigu dārzeņu cenas pieauga par 27,6%, bet augļu cenas par 6,7%. Palielinājās cenas gan pienam un piena produktiem, gan zivīm un dzērieniem. Par 3,3% sadārdzinājās benzīns un par 4,5% dīzeļdegviela, sadārdzinājās pasažieru transporta pārvadājumi, īpaši sabiedriskajā transportā, transportlīdzekļu apkopes un remonta pakalpojumi, personīgās aprūpes preces, kā arī malka.
Šie skaitļi raksturo Latvijas vidējos rādītājus, bet konkrētas deflācijas vai inflācijas izpausmes ir atšķirīgas gan dažādos reģionos, gan dažādās sociālajās grupās.
Būtiskākais deflācijas iespaids uz cenām un tarifiem bija vērojams Rīgā, kur siltuma tarifi šosezon ir par 30% zemāki nekā pērn. Tikai – vai rīdzinieku 30% tarifa samazinājums pārvērtīsies par 30% mazāku rēķinu par siltumu?
Atbilde ir – nē! Siltuma rēķini janvārī rīdziniekiem vidēji būs mazāki tikai par dažiem procentiem. Kā tas iespējams?
Rēķinot patēriņa cenu izmaiņas un to ietekmi uz inflāciju vai deflāciju, tiek rēķināts cenu lielums, bet netiek rēķināts patēriņa apjoms. Situāciju mūsu maciņos ietekmēs divu lielumu reizinājums – cena, kas reizināta ar patērēto apjomu. Siltuma patēriņš ir tieši atkarīgs no laika apstākļiem. Mēneša vidējai temperatūrai pazeminoties par 1 grādu, siltuma patēriņš Rīgā palielinās par 4–6%. 2009. gada janvārī vidējā temperatūra bija mīnus 1,6 grādi, bet šogad janvārī vidējā temperatūra ir par aptuveni 8 grādiem zemāka. Līdz ar to vidējais siltuma rēķins par janvāri pat labākajā gadījumā būs tikai par dažiem procentiem mazāks nekā pērn. Taisnības labad ir jāpiebilst – ja siltuma tarifs šogad paliktu tāds pats kā pagājušajā gadā, tad par siltumu visiem Rīgas siltuma klientiem būtu jāmaksā par 25% lielāki rēķini. Tas arī notiek lielākajā daļā Latvijas, kur apkure balstās uz malku. Malkas patēriņš šoziem ir vismaz par trešdaļu lielāks nekā pērn, bet malkas cena palielinājusies. Tiem, kas nav Rīgas siltuma klienti, šogad apkures rēķini būs krietni lielāki nekā pērn, īpaši tiem, kuri bija noticējuši globālajai sasilšanai un nesagādāja pietiekamus malkas krājumus, tāpēc bija spiesti piepirkt malku ziemas vidū.
No vienas puses, var runāt par formālu deflāciju, procesu, kas ir pretējs inflācijai. Galu galā tas ir arī valsts programmas mērķis. Devalvēt ekonomiku, devalvēt algas un cenas, lai nedevalvētu latu. Samazinoties algām un citiem ienākumiem, jāsamazinās arī cenām, jo, iedzīvotāju pirktspējai krītoties, ir jāsaasinās konkurencei par katru iekšējam patēriņam paredzētu latu. Tikai tā ir teorija. Latvijā daudzos gadījumos supermārketu cenas, kas iekļautas inflācijas (deflācijas) aprēķinos, ir liela abstrakcija. Latvijā tirgotāju cenas var būt ar jebkāda lieluma tirdzniecības uzcenojumu. Supermārketu plauktos ir vieglāk par vieglu noorganizēt monopolu, neņemot pretī lētākas (un Latvijas ražotāju piedāvātas) preces, bet tirgojot tika viena veida superdārgus analogus. Dažkārt izvēlei supermārketos un mākslīgi radītas monopolpreces cenai vispār nav sakara ar ekonomiskajiem procesiem, bet gan ar veidu, kā preces piegādātājs ir pratis motivēt supermārketa menedžerus. Latvijā tirgotāju nekaunīgās alkatības dēļ importa preču cenas teju vai divkārt pārsniedz Vācijas vai Polijas lielveikalu cenas.
Šajā ziņā Latvijas plaša patēriņa cenām vēl ir plaša telpa, lai ievērojami samazinātos.
Kamēr tas nav noticis, tikmēr deflācija ir matemātiska. Tiem, kam galvenās izmaksas veido pārtika, joprojām ir viņu patēriņa groza inflācija, par spīti visiem ienākumu samazinājumiem.