2010. gada uzņēmēju politiskais iesaukums

Labu laiku nebiju saticis savu bijušo kolēģi, līdz pēkšņi viņu ieraudzīju TV ekrānā, reportāžā no kādas sanāksmes, kurā uzņēmēji veidoja kaut kādu apvienību ar politiķiem. Vēl pirms vairākiem gadiem bijušais kolēģis bija veiksmīgo uzņēmēju pulkā. Viņam piederēja savs bizness, kurš bija izlolots un izaudzēts no tās jomas, ko kolēģis izprata un kurā pats bija specializējies visu dzīvi.

Biznesam bija stabils pircēju un klientu loks, un tas atkarībā no veiksmes deva peļņu – 200–300 tūkstošus latu gadā. Tas ļāva uzturēt pārticības līmeni stipri virs vidējā, uzcelt māju, vēl pirms sākās lielais celtniecības bums utt. Ienākumi ļāva apceļot pusi pasaules utt. Kas ir motivējis cilvēku, kurš bija īstenojis brīvā tirgus sapni, tagad mesties politiskajā virpulī? Vai tiešām tagad visa kā ir gana un var no biznesa paiet malā, un visu laiku veltīt tikai sabiedrības labā, darbojoties politikā? Atbilde ir nedaudz cita, jo tikai tagad uzzināju, ka mans kolēģis pirms četriem gadiem neizturēja savu nožēlojamo stāvokli (kas ir 200 000, ja citi pelna miljonus!) un metās sapņu ciematu biznesā, paņemot bankā kredītu, kas mērāms ar 8 cipariem.

Ciematiņa mājiņas jau gatavas, tikai pircēju nav. Vēl mirklis, un banka var pārņemt visu, stabilo biznesu ieskaitot. Tagad bijušā kolēģa bagātību un pārticību var glābt tikai brīnums. Šādā brīdī cilvēki ir gatavi ticēt pat Andrim Šķēlem, ja tas sola glābt viņu labklājību. Mans bijušais kolēģis jau ir noticējis, ka termiņuzturēšanās atļaujas ir tā brīnumnūjiņa, kas izglābs viņa finanses no pilnīga bankrota. Visi jaunie krievi sapņo iztērēt tūkstošu simtus par mājiņu Pierīgas dūkstīs, tiklīdz tiem piesolīs uzturēšanās atļaujas, tā nostāsies rinda pēc mājiņām sapņu ciematiņā. Ir maziņš sīkums – īstenojot tikai visus Rīgas rajona dzīvojamās apbūves projektus, iedzīvotāju skaitam Rīgas rajonā būtu no 170 000 jāpieaug līdz 850 000. Tas ir – neskaitot Rīgu un Jūrmalu. Lai pārdotu visu tikai Rīgas rajonā sacelto un iesākto, ir jāuzaicina uz Latviju nieka 600 tūkstoši jaunu iedzīvotāju. Tātad jāizsniedz 600 000 uzturēšanās atļauju tikai Rīgas rajonam vien.

Taču jaunie projekti ir uzrauti ne tikai Rīgas rajonā, bet arī Cēsu, Ogres, Jelgavas u.c. rajonos. Vai katrai desmitajai Maskavas ģimenei ir resursi un vēlēšanās nopirkt mājeli Latvijā? Tikai diskusijas ir liekas: ikviens, kas kavē vai kritizē jaunās brīnumnūjiņas ietērpšanu likuma formā, tiek uztverts kā personisks ienaidnieks, kā valsts un ekonomikas atveseļošanas ienaidnieks. Tagad ir motivācija mesties politikā, jo faktiski tā ir pēdējā cerība. Ikviens uzņēmējs, mana bijušā kolēģa līdzinieks (un ar tādiem, ak vai, ir pilni uzņēmēju politiskie saraksti) ir pārtapis par proletārieti no K. Marksa un F. Engelsa komunistiskās partijas manifesta. Šiem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, izņemot savas važas, kredītu važas. Tagad var mesties politikā, jo pat deputāta statuss un iespējas ir stabilitāte pret Latvijas biznesa nedrošību un bezcerību. Saskaitīju jau trīs uzņēmēju grupas, kas veidos alianses un apvienības ar partijām. 2010. gada uzņēmēju iesaukums politikā sāk atgādināt 2006. gada apmātību ar to, ka augšupeja ir nebeidzama, ka īpašumu cenas nevar kristies un tās kāps bez apstājas līdz laika beigām. Tagad ir līdzīga apmātība – tauta balsos par uzņēmējiem. Uzņēmējiem ir jābūt katras partijas karogam. Tikai tie gūs uzvaru, kas savā sarakstā iekļaus pēc iespējas vairāk uzņēmēju. Tikai no kurienes ir grābta doma, ka Latvijas ierindas vēlētāji ir noilgojušies balsot par miljonāriem, par trekno gadu mazajiem karginiem un krasovickiem? Vai tiešām Latvijas ierindas vēlētāji identificē uzņēmējus ar eņģeļiem un gatavi atbalstīt lozungu Visu varu uzņēmumu padomēm? Vai tiešām vēlētāji visi kā viens metīsies balsot tieši par tiem cilvēkiem, kas saviem ierindas darbiniekiem, sākoties krīzei, nogrieza algas divreiz vairāk nekā valsts sektorā? Vai tiešām vēlētāji visi kā viens metīsies balsot par tiem, kas 2009. gadā izmeta uz ielas savus uzticamos darbiniekus bez jebkādām sociālām garantijām? Latvijai jau ir gandrīz 200 000 liela reģistrētā bezdarba armija. Vai bezdarbnieks ir labākais miljonāra draugs un atbalstītājs? No kurienes tāda apmātība? Vai tas tāpēc, ka politiskajā elitē ir iestājies fatāls ideju deficīts un viena politiķa glupību tūdaļ tiražē visi? Visus treknos gadus Latvijas uzņēmēji diktēja valdībai un Saeimai, ko darīt. Banku sektora vai celtniecības biznesa intereses bija un arī tagad ir valsts varas darba kārtībā. Valsts politika visus deviņdesmitos gadus tika pakārtota uzņēmēju interesēm. Tas, kas neatkarības 20 gadus palika novārtā, tā ir sociāli atbildīga un sociāli līdzsvarota politika.

Sabiedrībai nav vajadzīgs, lai politikā ienāktu uzņēmēji, kas ir faktiski banku vergi. Pietiek, ka viss varas augšgals, tiesu varu ieskaitot, ir ar nenomaksājamiem parādiem. Latvijas politikā ir vajadzīgi uzņēmējdarbību izprotošie, kas spētu rast līdzsvaru starp dažādu biznesu interesēm un realizēt sociāli atbildīgu politiku. Aizraušanās ar uzņēmēju iekļaušanu listēs var fatāli beigties latviešu partijām, jo Latvijā zemu atalgoto un bezdarbnieku ir vairāk nekā miljonāru. Sociāli neaizsargāto masas skaitliski pārbalsos jebkuru uzņēmēju sarakstu.

Svarīgākais