Ieguvēji no devalvācijas

Valdība ir ieskicējusi valsts budžeta plānu 2010. gadam. Tas tagad tiks saskaņots ar īstajiem Latvijas saimniekiem – ārvalstu kreditoriem. Tikai ir jāsaprot, ka 2010. gada budžets ar visiem tā jaukumiem ir nevis krīzes, bet pustreknais budžets.

2008. un 2009. gada budžetus var dēvēt par trekno gadu budžetiem. Pat ar visiem 500 miljoniem 2010. gada budžets vēl nav krīzes budžets! Īstais krīzes budžets sāksies no 2011. gada!!!! Uz 2011. gadu visi valsts izdevumi būs jāsamazina vēl par 500 miljoniem latu pret 2010. gada līmeni, bet pēc tam būs jau jāsāk maksāt Godmaņa-Slaktera-Rimšēviča-Krūmanes memoranda radītie parādi. 2011. gadā ļaudis ar skumju nostalģiju atcerēsies bagāto 2010. gadu!!! 2011. gadā, lai līdzsvarotu ienākumus ar izdevumiem, būs jāveic daudz, daudz radikālāki soļi. Nevēlos piesaukt nelaimi, bet pensiju samazinājums visdrīzāk būs neizbēgams. Taču valsts izmaksas var samazināt divos veidos. Var tā vienkārši no rīta paziņot: "Labrīt! No šodienas visiem pensijas ir par 10% mazākas." Tas ir tāds Latvijas politiķu ceļš. Taču ir cits ceļš. Valstis, kurās politiķi nav kamikadzes, izvēlas monetāro politiku. Arī mājieni, kurus Latvijas politiķiem izsaka starptautisko aizdevēju sarunu vedēji, ir nepārprotami: jūs varat arī nesamazināt izmaksas par 500 miljoniem, bet tad jums ir jādevalvē lats un pašiem ir jāpanāk, lai šo lēmumu pieņemtu sabiedrība, neuzveļot vainu mums. Pārāk ilgi Latvijas informatīvajā telpā vārds devalvācija tika pielīdzināts pasaules lielākās katastrofas mērogiem.

Nacionālās valūtas stabilitāte Latvijā ir pārvērtusies par elku dieva vietā. Vēl pērn tiem, kas tikai izrunāja vārdu devalvācija, draudēja arests, bet tagad ikviens, kurš ierosina pat apspriest ideju devalvēt latu, tiek demonizēts. Kaut vai Andris Šķēle. Pirms pašvaldību vēlēšanām kāds izplatīja dezinformāciju (kura vēlāk tika atsaukta) par Šķēles lielajiem kredītiem latos. Savukārt tagad viens dzeltens žurnāls atklājis, ka Andris Šķēle ir savai mājai paņēmis kredītu latos, un no tā izsecinājis, ka Šķēlem "devalvācija izdevīga"...

Neapstrīdami – devalvācija ir neizdevīga visiem, kas ir pieņēmuši kredītus eiro vai citā valūtā. Savukārt apgalvojums, ka visiem, kam ir kredīti latos, devalvācija neapšaubāmi būs izdevīga, ir aplams. Tā nav patiesība. Devalvācija, iespējams, būtu izdevīga tiem, kam pamata ienākumi ir eiro (vai citā valūtā) un kas ir aizņēmušies latus par fiksētu, nemainīgu likmi. Cilvēkiem, kam ienākumi ir latos un kredīti latos par fiksētu likmi, devalvācija principā nemainīs neko. Savukārt tiem, kas ir aizņēmušies latus par mainīgo likmi, kas piesaistīta t.s. starpbanku kredītu likmei (RIGIBOR), devalvācijas laiks būs, iespējams, lielākais murgs viņu īsajā kredītvēsturē!!! Tie, kas ir aizņēmušies latus par mainīgo likmi, kā arī tie, kas aizņēmušies kredītus eiro vai citā valūtā, ir banku vietā uzņēmušies visu devalvācijas risku. Tajā pašā dzeltenajā žurnālā, kas apgalvo, ka Šķēlem devalvācija būs izdevīga, ir informācija, ka Šķēles latu kredīts ir piesaistīts RIGIBOR mainīgajai (mēneša) likmei.

Lai saprastu, kā izskatīsies devalvācijas laiks tiem, kam ir kredīti latos ar mainīgo likmi, ir vērts atsvaidzināt atmiņā Zviedrijas 1992. gada finanšu krīzes notikumus.

Zviedrijas 1992. gada finanšu krīze ir ļoti līdzīga Latvijas 2009. gada krīzei.

1985. gadā Zviedrijā sākās kredītu bums. Kopējie ļaužu parādi piecu gadu laikā pieauga no 75% pret IKP līdz 115% no IKP. Tas izraisīja lielu inflāciju, un inflācija sāka dzīt augšup algas. Augošās algas momentā iedragāja Zviedrijas starptautisko konkurētspēju. Lai apslāpētu inflāciju un algu pieaugumu, Riksbanka sāka palielināt procentu likmes. Savukārt Zviedrijas valdība deklarēja, ka tā turēs ciešu kronas piesaisti pamatā pie ASV dolāra par jebkuru cenu. Procentu likmju kāpums izraisīja cenu kritumu nekustamo īpašumu tirgū. Cenas dažos segmentos kritās par 60%, un tas savukārt aizsāka banku krīzi; krīze valdībai bija jāslāpē ar neiedomājama mēroga valsts palīdzību.

Finālā Zviedrijas valdība bija spiesta atteikties no kronas stingrās piesaistes un palaist kronu brīvajā peldējumā, kas nekavējoties izraisīja kronas vērtības krišanos (devalvāciju) par padsmit procentiem.

Būtu pilnīgi normāli, ja pirms devalvācijas komercbankas spekulatīvos nolūkos no Riksbankas īslaicīgi aizņemtos kronas, lai tās mainītu pret dolāriem, un pēc devalvācijas dolārus apmainītu pret kronām pēc jaunā, jau zemākā kursa. Tad, atdodot kredītus Riksbankai, banku peļņa no spekulācijas būtu devalvācijas procenta apjomā. Lai to nepieļautu, Riksbanka divas dienas pirms devalvācijas bija noteikusi aizdevumu likmi 500% gadā. Rezultātā vidējā mēneša likme septembrī Zviedrijā bija 79% gadā, bet vidējā trīs mēnešu likme – 34% gadā. Tas nav rekords. Francija savulaik pirms franka devalvēšanas noteica kredītu likmi 1100% gadā.

Ko tas nozīmē mums? Mainīgā likme RIGIBOR īsi pirms devalvācijas var sasniegt vairākus simtus (iespējams, pat tūkstoš) procentu gadā. Londonas starpbanku tirgū 2008. gada beigās latu aizdevumu likmes bija 100% gadā, bet šā gada jūlijā, kad bija lielākais spekulatīvais uzbrukums latam, Londonas starpbanku tirgū latus aizdeva pat par 200% gadā.

Ja pirms devalvācijas Latvijas RIGIBOR uzvedīsies līdzīgi kā 1992. gada Rixbank interest rate, tad prognozējamais efekts būs šāds: divu mēnešu laikā ap devalvācijas datumu RIGIBOR mēneša likme varētu būt 79% gadā, bet pusgada periodā trīs mēnešu vidējā likme varētu būt 34% gadā.

Visi, kam ir kredīti latos ar mainīgo likmi, smilkstēs, kad ieraudzīs savus procentu maksājumus par devalvācijas laiku!!!

Tātad, ja RIGIBOR būs atbilstošs ekonomikas likumiem, tad RIGIBOR devalvācijas laikā sakāps tik augstu, ka tajā tiks iekļauti visi devalvācijas zaudējumi komercbankām. Tātad – visi, kas ir aizņēmušies latus par mainīgo likmi, kas piesaistīta RIGIBOR likmei, ir banku vietā uzņēmušies visu devalvācijas risku.

Devalvācija neglābs lielāko daļu Latvijas kredītņēmēju, jo lielākā daļa ļaužu kredītus ir ņēmuši ar mainīgo likmi. Devalvācija ir veids, kā apturēt deflāciju, kura jau ir sākusies. Tas ir veids, kā samazināt valsts izdevumus un valsts atbildību ar maigākām metodēm nekā koalīcijas piekoptā un Valūtas fonda ieteiktā cirpšana. Lai cik nepatīkama ir devalvācija, taču iztēlojieties, ka būs jāizbeidz finansējums nācijas pamatam, ka būs jāsamazina visi pabalsti, vēl jāsamazina pensijas, jāsamazina jau tā apcirptās algas, ka 2011. gadā valstij būs jāatsakās no jebkāda atbalsta kultūrai, ģimenēm, izglītībai utt. Kad būs jārealizē tāds taupības scenārijs, tad devalvācija izskatīsies kā mazākais ļaunums, salīdzinot ar Latvijas Bankas ieskicēto scenāriju Latvijas valstij.

Svarīgākais