Latvijā tā nu ir sanācis, ka vairākas biznesa nozares izmantoja savu politisko ietekmi, lai panāktu savai nozarei ārkārtīgi lielas privilēģijas, kuras ir nostiprinātas likumdošanā. Ir plaši aprakstītas komercbanku privilēģijas, monopols un tiesības nemākulīgi pārvaldīt pensiju 2. līmeņa fondus.
Plaši aprakstītas banku privilēģijas izvairīties no atbildības par saviem novērtējumiem, visu atbildību uzkraut klienta makam.
Otra nozare, kas pirms desmit gadiem izlobēja iedzīvotājus diskriminējošu likumu, ir tirdzniecība. Lielveikalu tīklu interesēs Latvijas vara ar likumu un Ministru kabineta noteikumiem aizliedza vairumtirgotājiem un ražotājiem pa tiešo pārdot preces vienkāršiem pircējiem. Likumdošana visiem ražotājiem ir uzspiedusi obligātu starpnieku tirgotāju izskatā. Tas noveda pie tā, kas Latvijā preču cenas turpināja kāpt pat tad, kad ražotāji tās nepalielināja, jo tirgotāju alkatībai treknajos gados nebija nekādu robežu.
Trešā lielā joma, kurā likumdošana noteica privileģētus biznesa noteikumus, ir būvniecība.
Manam kolēģim ziemas laikā sāka tecēt garāžas jumts un bija jāveic remonts. Talkā tika pieaicināts talantīgs tāmētājs. Novērtējis situāciju, tāmētājs paziņoja – ja vērtēt pilnīgi godīgi, ir jānomaina 7 bloki un katrs no tiem veikalā maksā 7 latus bez PVN.
Ja kolēģis to var izdarīt pats, tad kopā ar PVN izmaksas būs 59 lati. Ja aicināt meistaru, tad meistaram par darbu būtu jāmaksā 50 latu, tātad kopā 109 lati.
Kolēģis jautāja, cik būtu jāmaksā meistaram oficiāli, nekrāpjot valsti, jo galu galā ir taču krīze.
Materiāli ar PVN, meistara darbs kopā ar meistara nodokļiem un kopā ar meistara peļņu (10%) būtu 132 lati.
132 lati ir summa, kas būtu jāmaksā par šādiem celtniecības darbiem.
Mans kolēģis pajautāja, cik daudz būtu jāmaksā, pasūtot šo darbu celtniecības firmā.
Summa ir atkarīga no tā, cik godīga ir firma. Celtniecības firmai tāme būs lielāka, jo tāmē un līdz ar to rēķinā vēl ir jāietver:
- neparedzētie izdevumi (5%),
- transporta izmaksas (10%),
- pieskaitāmās izmaksas (15%),
- finansēšanas izmaksas, ja nav avansa (15%),
- virsizdevumi (15%),
- sociālais nodoklis no darba algas (24%),
- kā arī peļņa (15%).
Tad kopā ar PVN remonta izmaksas būs 244,6 lati.
Likumdošana ļauj lietot normatīvus un iekļaut teorētiskas izmaksas kā reizinājuma koeficientus.
Vienīgais darbs, kas jāveic celtniecības firmai, ir pazvanīt tam pašam meistaram un nolīgt to darbā legāli par 132 latiem (nelegāli par 109 latiem). Tikai šāds zvans un rēķina izrakstīšana nodrošinās celtniecības firmai 70 latu peļņu.
Šī tāme vēl ir godīga, jo neietver visus iespējamos papildu koeficientus, sākot ar ziemas sezonas sadārdzinājumu (5%), beidzot ar papildu rēķiniem par celtniecības atkritumu utilizāciju. Šajā tāmē virsizdevumi ir tikai 15%, bet Stikla kalna jeb Nacionālās bibliotēkas celtniekiem tie ir 17,5% utt.
Tomēr interesantākie aprēķini sākas, ja tāmē kaut nedaudz palielina materiālu daudzumu (ja transportējot un izkraujot kāds ķieģelis saplīsīs, tad noteikti ir jāpasūta vairāk materiālu) un materiālu cenu.
Tātad, ja klientam tiks iestāstīts, ka bloku cena ir 10 latu (nevis 7) un ka remontam vajag 10 blokus (nevis 7), tad pierakstītās summas tiek automātiski pareizinātas ar neparedzēto izdevumu (5%), transporta izdevumu (10%), pieskaitāmo izmaksu (15%), virsizdevumu (15%) u.c. koeficientiem. Veicot vienu šādu manipulāciju, celtniecības firma piesūtītu rēķinu par 363 latiem kopā ar PVN!!! Viena šāda manipulācija palielinās uzņēmuma tīro peļņu par 100 latiem.
Ejam tālāk: ja vēl celtnieki iestāstīs klientam, ka darbi jāveic diviem meistariem par 50 latiem katram, tad tāme atkal automātiski pareizināsies ar visiem koeficientiem un klientam tiks piestādīts rēķins par 486 latiem, tīrā peļņa tiks uzaudzēta vēl par 100 latiem.
Piemērs bija par smieklīgi sīku remontu. Kā izskatīsies tie paši skaitļi, ja celtniecības un remonta apjomi būs 10 000 reižu lielāki?
Ja Bērnu slimnīcas korpusa celtniecība godīgi maksā 1,3 miljonus latu, tad, lietojot visus likumdošanā atļautos koeficientus, tā pieaugs līdz 2,45 miljoniem latu, no kuriem peļņa faktiski būs 700 tūkstoši. Savukārt, ja vienkārši uz pusi palielina materiālu cenu un uz pusi palielina nepieciešamo materiālu daudzumu, kā arī divkāršo darbaspēka izmaksas, tad summa, par kuru var piestādīt rēķinu, ir 4,86 miljoni, no kuriem, pat samaksājot PVN, likumīga peļņa būs 2,7 miljoni latu.
Celtniecības tāmju sistēma Latvijā ir korupcijas stūrakmens. Tā provocē apstākļus, kad jebkurš valdes priekšsēdētājs slimnīcā vai jebkurā valsts iestādē (un arī privātā uzņēmumā) var teikt: "Labi, es pievēršu acis uz to, ka tāmē tiek ierakstīti palielināti materiālu daudzuma un cenu lielumi, ka ierakstīts daudz lielāks darbaspēka apjoms nekā nepieciešams, bet pusi no peļņas izsniedziet skaidrā naudā man!!!"
Pat izsniedzot valsts amatpersonai, kas neiebilda pret fiktīviem skaitļiem šādā kontraktā, 1,35 miljonus latu skaidrā naudā, paliks tīrā peļņa 1,35 miljoni.
Latvijā ap valsts celtniecības pasūtījumiem korupcija ir sazēlusi un plaukst visus neatkarības gadus, un KNAB izmeklētājiem vajadzēja būt pilnīgiem loskutoviem, lai gadiem ilgi nereaģētu un nesāktu apkarot šo sistēmu.
Tikai ir darvas karote, ka sagandē KNAB triumfa mirkli par Bērnu slimnīcas atmaskotajiem džentlmeņiem. Pāris miljoni, kas figurē Bērnu slimnīcā, ir kapeikas pret tiem miljonu desmitiem, kas norakti Dienvidu tiltā un citos lielajos valsts pasūtītajos celtniecības projektos.