Izdevniecība Jumava laidusi klajā grāmatu Durvīs. Tā tas bija. Grāmatu var uztvert kā zināmu veltījumu Latvijas neatkarības atjaunošanas divdesmit piektajai gadskārtai, vienlaikus tas ir atgādinājums par to spilgto politisko līderi, kuru Latvija pazaudēja tieši 22. aprīlī pirms astoņpadsmit gadiem.
Grāmatas lielāko daļu veido Ivara Ķezbera 1992. gadā diktētās atmiņas. Atmiņas aizsākas no 1987. gada augusta, kad viņš tika iecelts par PSRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieku ārējo sakaru jomā, un apraujas ar 1990. gada vidu, ar atkāpēm atceroties arī jaunākus laikus. Par laiku pirms 1987. un pēc 1990. gada ieskatu sniedz grāmatā ievietotās Ivara Ķezbera intervijas, runas un politiskās deklarācijas.
Kad jau lasīju grāmatas pēdējās lapaspuses, uz brīdi noliku to malā, lai Euronews noskatītos interviju ar amerikāņu zinātnieku un domātāju Noamu Homski. Amerikāņu domātājs runāja par to, ka tika pieļautas kļūdas, kuras noveda pie saspīlējuma uzplaiksnījuma starp Ukrainu un Krieviju 2014. gadā. Atbilde, visticamāk, ir meklējama nevis Maidana dramatiskajos notikumos Kijevā, bet daudz senāk – deviņdesmito gadu sākumā, kad Krievija nekļuva par daļu no Eiropas kopējās drošības sistēmas. Attiecības ar Krieviju tika veidotas kā ar ienaidnieku, kas jāizolē un kura ietekme ir jāmazina. Izrādās, Homskis šodien runā tieši par to pašu problēmas risinājumu, kuru Ivars Ķezbers uzsvēra 1997. gadā intervijā Neatkarīgajā Rīta Avīzē: «Krievijas balsij ir nozīmīgs svars. Rietumeiropa kontinenta drošību neredz bez lielvalsts Krievijas. Šāda nostāja nav tikai NATO birokrātu domu auglis, tā ir ASV, Vācijas un to sabiedroto valstu un militāro aprindu konsekvence.» (309. lpp.)
Grāmata ir par to, ka sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju bija ne tikai disidentiem, bet arī tiem, kas prata pielāgoties padomju sistēmai un izmantoja padomju iekārtu savas profesionālās karjeras realizācijai. Ķezbers astoņdesmito gadu beigās, līdzīgi kā daudzi, neticēja, ka PSRS tā vienkārši dāvās neatkarību Baltijai, bet mēģināja panākt, ka Latvijai ir vismaz tāds pats statuss kā padomju satelītiem – Mongolijai (21. lpp.).
Tikai cilvēkam, kas redzēja, kāda izskatās Rietumu pasaule, veidojās nedaudz cita izpratne, kā būtu veidojama neatkarīgās Latvijas nākotne. Ivars Ķezbers: «Nedrīkst mehāniski kopēt pagātni. 1918. gada 18. novembra Latvija ir palikusi vēsturē kā skaists mūsu vectēvu un tēvu jaunības lolojums. Ņemsim no tā visu labāko, taču celsim jaunu valsti – demokrātisku 21. gadsimta Latviju. Valsti ar tādu ekonomisko sistēmu, kas, balstīdamās uz privātīpašumu un dažāda veida kolektīvo īpašumu, paēdina visus trūcīgos un dod iespēju ikvienam cilvēkam kļūt turīgam.» (16. lpp.)
Doma bija neiznīcināt to valsts bagātību, kas radīta, bet atteikties no padomju sistēmas uzspiestām stulbībām un ierobežojumiem. Divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Ivars Ķezbers izteica antitēzi ultralabējiem valsts izzadzējiem un privatizatoriem. Mērķis bija izveidot sociāldemokrātisku alternatīvu. Zināmā mērā ar demokrātiskās partijas Saimnieks negaidītajiem panākumiem velēšanās 1995. gadā šāda iespēja pavērās, bet pēc Ivara Ķezbera pāragrās aiziešanas mūžībā apdzisa arī politiskā alternatīva labējo politikas līdzsvarošanai.
Memuāri apliecina arī to, ka Ivars Ķezbers bija ļoti bīstams vairākiem tā laika politiskajiem strāvojumiem. Ivara Ķezbera rīcībā bija VDK sagatavoti nopietni kompromitējoši materiāli par vienu no Latvijas 21. gadsimta sākuma ietekmīgākajiem politiķiem (36. lpp.), kuri 1989. gada maijā tā arī netika publiskoti. Grāmatā Ivars Ķezbers politiķa uzvārdu nenosauc, taču noskaidrot, kas 1989. gada maijā PSRS tautas deputātu kongresa vēlēšanās balotējās par deputātu kandidātu 711. Kuldīgas teritoriālajā apgabalā, nerada lielas problēmas.
Savukārt otra politiskā grupa, kurai bija pamats baidīties no Ivara Ķezbera, bija ārzemju latvieši, kas sadarbojās ar VDK. No memuāriem izriet, ka līdztekus patriotiski noskaņotajiem ārzemju latviešiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dzimtenē atgriezās arī ārzemju latvieši – VDK aģenti. Pēc PSRS sabrukšanas pastāvēja liels risks, ka VDK materiāli var nonākt atklātībā, tāpēc VDK aģenti – ārzemju latvieši bija ieinteresēti pamest mītnes zemes un iekārtoties Latvijā. Ivars Ķezbers: «…daudzi starp viņiem bija uzticami čekas ziņotāji. Viņu uzvārdi ir skaidri iegrāmatoti VDK annālēs uz mūžu mūžiem līdz ar informāciju. Un šie dokumenti nav iznīcināmi… Arī man kaut kas nopietns sakāms par emigrācijas darbiem un nedarbiem. Bet tam jāveltī īpaša publikācija.» (107. lpp.) Publikācija nesekoja. Ivara Ķezbera dzīve negaidīti aprāvās 1997. gada 22. aprīlī.