Vācijas politika bez alternatīvas
Vācijas politiskais spektrs vienkāršoti izskatās šāds. Ir divi galvenie politiskie spēki – vadošais ir partiju bloks, kuriem nosaukumā ir piekabināts vārds «kristīgais», tad ir opozīcija: politisks spārns, kas savā nosaukumā lieto sociāldemokrātu vārdu.
Patiesībā vienīgā atšķirība starp abiem politiskajiem spēkiem ir tā, ka vadošā virziena politiķi laikā no 9.00 līdz 17.00 savā publiskajā retorikā iepin kādu vārdu par kristīgajām vērtībām. Savukārt tie, kas ir nodarbināti sociāldemokrātu spārnā, savā darba laikā publiskajā retorikā noteikti iepīs kādu vārdu par darbaļaužu tiesībām. Vēl atšķirsies svētku dienas un lozungu krāsa tautas manifestācijās. Tas arī viss. Reāli abi lielie un galvenie poliskie spēki atbalsta Vācijas lielā biznesa intereses, jo, kas ir labi BMW, tas ir labi Vācijai. Protams, šad un tad biznesa vajadzības ir jāsalāgo ar vēlētāju noskaņojumu, bet tie ir sīkumi, kas izdaiļo valdības un vadošo partiju paziņojumus presei. Citi politiskie spēki ir vairāk vai mazāk margināli un raksturo tikai nelielu grupu intereses. Īpaši skaudri kristīgi sociāldemokrātiskā brālība izpaudās šogad, kad Vācijas sabiedrībā ir stingri pieaugusi kritika par Vācijas kancleres Angelas Merkeles piekopto atvērto durvju politiku.
Jautājumā par migrācijas politiku sabiedrībā izzīmējas noteikta neapmierinātība ar federālās valdības līniju. Taču politiskajās debatēs, jautājumā par migrācijas politiku, sociāldemokrāti alternatīvu Merkeles politikai nerādīja. Vēl trakāk, sociāldemokrāti jautājumā par migrācijas politiku izskatījās vēl lielāki merkelisti par Vācijas kancleri. No kristīgā spārna puses pret Vācijas migrācijas politiku liela kritika nebija iespējama. Vispirms ir jāsaprot, ka oficiālā baznīca Vācijā ir saaugusi ar politisko vidi. Vācijas darba ņēmējiem ir jāmaksā visai liels nodoklis par labu oficiālajām konfesijām. Taču gan no oficiālās baznīcas puses, gan no patiesi ticīgajiem kristiešiem ksenofobiski lozungi izskanēt nevarētu arī ideoloģisku motīvu dēļ. Patiesa kristietība ir pārnacionāla. Kā teikts Pāvila vēstulē kolosiešiem (3–11): «Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos.»
Līdz ar to marta vēlēšanās trijās Vācijas federālajās zemēs vadošie politiskie spēki bija solidāri. Jautājumā par migrācijas politiku vienota nostāja bija gan kristīgajam blokam, gan sociāldemokrātiem. Oficiālās opozīcijas un pozīcijas saaugšana pavēra nelielu politisko telpu alternatīvai – politiskajam spēkam, kas tā arī saucas – Alternative für Deutschland.
Tā kā balsu sadalījumam starp sociāldemokrātiem, kristīgajiem un viņu satelītu partijām ir tikai kosmētiska nozīme (tas noteiks tikai to, kādas sejas būs federālo zemju ziņu izlaidumos), tad nekādi lielie satricinājumi Vācijā nav notikuši. Jā, Alternative für Deutschland ir guvusi redzamus panākumus. Jā, ir iegūti vairāk nekā desmit procentu no balsīm triju federālo zemju pārstāvju palātās. Vai tas ko mainīs?
Visticamāk, ka tagad Angela Merkele savās runās varēs norādīt, ka Vācijā sevi ir pieteicis neizglītots margināls mazākums – 15% ļaužu, kuri nav sapratuši pašreizējās izcilās valdības migrācijas politikas labumus. Alternatīvas vēlētāji tiks kaunināti, ka viņi savas balsis ir dāvājuši provokatoriem, kuri ar viltus lozungiem kompromitē Vāciju un vāciešus kā viseiropeiskākos eiropiešus.
Ja Alternative für Deutschland ir tikai īslaicīga aizraušanās, tad Vācijas politiskā sistēma to sagremos ar apslāpētu atraugu. Turklāt Vācijai ir pieredze, kad vadošie politiskie klani grūtos brīžos saslēdz rindas ciešāk un izveido nacionālas vienotības valdību. Ja būs jānovērš fašisma atdzimšana, tad kristīgie ar sociāldemokrātiem sapulcēsies zem viena karoga, bet migrofobi tiks iedzīti izolācijas sprostā.
Diemžēl pagaidām nav nekādu indikāciju, ka ne pārāk skaistie vēlēšanu rezultāti trijās federālajās zemēs būtiski mainīs Vācijas politiku.
Diemžēl pašreizējā Vācijas migrācijas politika ir destruktīva pret Eiropas mazajām valstīm. Pagaidām tikai Austrijas un Balkānu valstu solidaritāte glābj Eiropas drošību un mazina nelegālo migrāciju.
Taču jau tiek veidoti jauni maršruti, jo Merkele ir tā iedvesmojusi visus pasaules nelegālos migrantus, ka uz Grieķijas un Maķedonijas robežas savu izkārnījumu kaudzēs saļimis hepatīta slimnieks nespēkā aizver acis ar Merkeles vārdu uz lūpām, vēl bezsamaņā čukstot: «Germany!!! Germany!!!».