Pret terorismu vai specdienestu intrigām?
Izskatās, ka Briseles lidostas un metro nogalinātie un sakropļotie ir ārkārtīgi labs tramplīns, lai to izmantotu dažādu riskantu politisku ideju bīdīšanai. Pēc kārtējā neģēlīgā nozieguma vairākums ļaužu instinktīvi vēlas, lai varas iestādes nekavējoties demonstrētu enerģisku rīcību, lai tiktu ātri un taisnīgi sodīti vainīgie. Tāpēc tiek izplatītas un arī kāri tvertas ziņas par aizturēto skaitu, bet informācija, ka lielāko daļu no aizturētajiem jau pēc mirkļa atbrīvo, globālie mediji īpaši neatspoguļo.
Tiklīdz notiek liela mēroga terora akts, tā uz tā drupām izlien politiķi, kuri savas politiskās idejas balsta uz nogalēto un sakropļoto terora aktu upuriem. Vairāki Vienotības līderi uzreiz pēc Briseles terora aktiem paziņoja, ka nekavējoties jāstiprina Latvijas austrumu robežas, jo tikai tā var glābt Eiropu no džihādistiem. Kā skaidroja Vienotības līderi, islāma ekstrēmisti nāvē iet nevis ar Allāha, bet ar Putina vārdu uz lūpām.
Vēl ciniskāk un pretīgāk rīkojas tie, kas paziņoja, ka aviācijas pasažieru sarakstu momentāna nosūtīšana visu valstu specdienestiem novērstu Briseles terora aktus. Tāpēc ātri noņemt jebkādus aizliegumus un par ikvienas biļetes pirkumu zibens ātrumā sūtīt ziņu visu valstu specdienestiem. Attopieties! Terorists no Briseles arābu kvartāla ar sprāgstvielu saini aizgāja uz metro un tur uzspridzinājās. Anderss BēringsBreivīks 2011. gadā, nepērkot lidmašīnas biļeti, ar laivu aizbrauca uz Ūtejas salu un tur nogalināja 69 jauniešus, utt. Kā šādas noziedzīgas darbības novērstu visu aviācijas pasažieru datu nosūtīšana slepenajiem dienestiem? Nekā! Taču sociāldemokrāti, kas cēla iebildumus, tika globālajos plašsaziņas līdzekļos pasniegti teju kā teroristu atbalstītāji.
Latvijas iekšlietu ministrs šajā jautājumā bija daudz godīgāks par saviem ES kolēģiem, piebilstot, ka informācijas apmaiņa par aviopasažieriem ir vairāk vajadzīga organizētās noziedzības apkarošanai.
Ņemot vērā to, kas jau ir zināms par dažu valstu specdienestu metodēm un informācijas ievākšanas mērogiem (Edvarda Snoudena publiskotie dokumenti), regulējums, kuru tik cītīgi vēlas ieviest ES līmenī, ir vajadzīgs, lai legalizētu jau lietotas prakses un līdz šim nelegāli iegūto informāciju varētu legāli izmantot kā pierādījumus tiesā.
Taču īstu ļaundaru rīcībā ir milzum daudz citu veidu, kas padara bezjēdzīgus specdienestu nosauktos risinājumus. Ja terora akts tiek izplānots ārpus ES, bet, sākot to īstenot, netiek lietoti nekādi elektroniskās saziņas instrumenti vispār, ja Šengenas zonā ļaundari iekļūst ar zagtu identitāti, bet pēc tam Šengenas zonā pārvietojas ar auto un ar citas personas identitāti utt., tad šādus terora aktus ar informācijas apmaiņu par aviopasažieriem nevar novērst.
Turklāt ir bažas, ka dažu valstu speciālie dienesti pieeju citu zemju datiem var izmantot biznesa un konkurences karos, bet NATO ir valstis, kurās šāda informācija var tikt izmantota, lai izsekotu vai neitralizētu vietējā prezidenta politiskos pretiniekus.
Pirms skriet specdienestu norādītajā reformu virzienā, varbūt ir ar vēsu prātu jānovērtē šo dienestu darba kvalitāte un arī nopietni jāizvērtē, vai visas NATO valstis patiešām vieno kopējas un vienādi saprotamas vērtības.
Daļa beļģu izlēma, ka labāka atbilde uz teroristu izaicinājumu ir parādīt – mūs nevar iebiedēt! Lieldienās Briseles ļaudis iecerēja parādīt visai pasaulei, ka ar teroru viņus nevar iebiedēt. Taču beļģu specdienesti aizliedza demonstrācijas, bet tos, kuri nepakļāvās un pulcējās, lai pretotos terorisma psihozei, jau centās iebiedēt beļģu policija ar ūdens lielgabaliem un citiem speciālajiem līdzekļiem. Visai pasaulei bija jāredz – beļģu dienesti piespiedīs visus beļģus baidīties no teroristiem, bet tos, kuri to negribēs pieņemt ar labu, pārliecinās ar spēku.
Ja pēc katra traģiska terora akta reālās sekas būs arvien dāsnāks specdienestu finansējums, arvien lielākas dienestu tiesības un arvien lielāka varas koncentrācija specdienestu rokās, tad tas rada apstākļus, ka specdienestiem ir izdevīgi laiku pa laikam netraucēt teroristiem īstenot neģēlīgus noziegumus.
Šādos apstākļos jebkuram specdienestu tiesību pieaugumam ir jābūt līdzsvarotam ar pieaugošu demokrātisku (parlamentāru) kontroli gan pār specdienestu darbību, gan pār to, kādu informāciju un kādiem mērķiem specdienesti izmanto.
Visiem demokrātiski ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem ir jāpaplašina tiesības īstenot kontroli pār specdienestu darbu, lai specdienesti savas tiesības nesāktu lietot pret sabiedrības interesēm un pret demokrātiskajām brīvībām.