Hibrīdkarš ir dalībvalstu atbildība

© F64

Krimas notikumi ir atstājuši ietekmi uz Baltijas politisko līderu noskaņojumu.

Politiskajiem līderiem, kuri savas zemes ļāva izpostīt vēl lielākā mērā, nekā pat pavisam nesen to atļāvās svešzemju okupanti, ir pamats uztraukties. Ja valsts ir norullēta tiktāl, ka nopietnu draudu brīdī sabiedrība demonstrēs pilnīgu vienaldzību par to, kurš spēks aizmēž pie varas esošos korumpantus un zagļus (Krimas sabiedrības pilnīgā apātija 2014. gada februārī), tad hibrīdkarš ir efektīvs un iedarbīgs ierocis. Ja politiskajiem līderiem nav paļāvības uz vietējo cilvēku patriotismu, tad atliek paļauties tikai uz kanādiešu vai kādu citu ārēju spēku durkļiem.

Šīs pārdomas rodas, iepazīstoties ar NATO dalībvalstu Varšavas samita noslēguma deklarācijas 72. paragrāfu. Varšavas samita vēsturiskā nozīme ir atteikšanās no sakāpinātas emocionālas histērijas attiecībā uz hibrīdkara izaicinājumiem. Varšavas samita noslēguma deklarācija NATO jaunos izaicinājumus vērtē mierīgi un racionāli.

NATO valstis ir vienojušās par plašu hibrīdkara definīciju. Hibrīdkarš tiek definēts kā darbība, kad konkrētu mērķu sasniegšanai tiek lietota plaša, sarežģīta un adaptīva kombinācija starp konvencionāliem un nekonvencionāliem līdzekļiem, kad tiek lietoti atklāti un slēpti militāri, paramilitāri un civili pasākumi, kur ir iesaistīti labi integrēti valsts un nevalstiskā sektora dalībnieki.

Ja nākamais hibrīdkarš notiks, kombinējot reālas darbības ar masveida fiktīvu ziņu lavīnu - sociālajos tīklos un kontrolētajos interneta resursos, kas tālāk tiks masveidā replicēti visos interneta medijos un sociālajos tīklos (skaists piemērs ir fiktīvās ziņas par apvērsuma mērogiem un plašumu 2011. gadā Lībijā), tad bez nopietnu laika un cilvēku resursu iesaistīšanas nav iespējams ātri aptvert hibrīdkara mērogus, hibrīdkara mērķus un, galvenais, nav iespējams momentā noteikt, vai tā ir kādas trešās valsts agresija pret citu valsti, vai notiek… hibrīdkara imitācija, kuru īsteno kāda ekstrēmistu grupa, lai izprovocētu konfliktu starp NATO un kādu trešo valsti - Krieviju, Ķīnu, Irānu utt.

Ja NATO vienotos, ka jebkuru hibrīdkara draudu elementu gadījumā tiks iedarbināts NATO līguma 5. pants (uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām), un pēc jau pirmo zaļo cilvēciņu parādīšanās amerikāņu raķetes dotu preventīvu triecienu iespējamajam (imitētajam) hibrīdkara aizsācējam, tad šāda vienošanās radītu ļoti lielu konflikta provocēšanas risku. Ekstrēmistiskas grupas, kurām varētu būt izdevīgi izprovocēt NATO un Krievijas konfliktu, ir atrodamas gan t.s. Islāma valstī, gan Ukrainas austrumos. Ekstrēmistiskas grupas ar relatīvi nelieliem resursiem varētu sarīkot hibrīdkara imitāciju kādā no Baltijas valstīm. Vietējie politiķi nešaubīgi paziņotu, ka tā ir Krievijas agresija. Pat tad, ja Vladimirs Putins Krievijas līdzdalību noliegtu, kā Krimas aneksijas laikā viņš arī visu noliedza, tad Kremļa paziņojumiem neviens neticētu. Ja hibrīdkara imitācija izdotos un tiktu izprovocēts reāls konflikts starp Krieviju un ASV, tad abas šīs zemes liktu mierā Islāma valsts pozīcijas Sīrijā un Irākā.

Tāpēc arī NATO dalībvalstis Varšavas samita noslēguma deklarācijas 72. paragrāfā nosaka, ka «sākotnējā atbildība pretoties hibrīdajiem draudiem vai uzbrukumiem gulstas uz apdraudēto valsti. NATO ir gatava palīdzēt saviem sabiedrotajiem jebkurā hibrīdkara posmā.» Taču galvenais - pēc hibrīdkara sākuma «NATO Padome varētu pieņemt lēmumu atsaukties uz Vašingtonas līguma 5. pantu».

Šeit ir jāievēro, ka hibrīdkara gadījumā NATO nav obligāta pienākuma iedarbināt NATO līguma 5. paragrāfu, bet šāds mehānisms var tikt iedarbināts (The Council could decide to invoke Article 5 of the Washington Treaty).

NATO alianse netaisās izdabāt histēriķiem, kuri nebauda savu valstu pilsoņu uzticību. Zināmā mērā NATO vēstījums Baltijas politiķiem var tikt pārtulkots no diplomātiskas valodas tautas valodā - politiskie līderi drīkst attiecīgo valstu korumpētajiem biznesiem atļaut apzagt savas savus pilsoņus, bet tikai tik lielā mērā, lai tie vēlētos aizstāvēt savas valdības hibrīdkara gadījumā. Vairāk apzagt un aptīrīt savas tautas nedrīkst! Varšavas samits ir noteicis zināmu korumpētības un nepopularitātes slieksni NATO dalībvalstīm.

Tomēr ar nākotnes hibrīdkara draudiem ir vēl viena problēma. Pretiniekus nevajag novērtēt par zemu. Pārliecība, ka pret nākamo iespējamo pretinieku Krievija rīkosies tieši ar tādiem pašiem līdzekļiem un lietos pilnīgi identisku taktiku kā 2014. g. Krimā, ir bīstama vieglprātība. Gudrs pretinieks nesāks uzbrukumu tieši tā un tieši tajā vietā, kur to gaida viņa pretinieks. Ja Krievijas militāri politiskā vadība nav pilnīgi nekompetenta, tad, īstenojot nākamo pretdarbības soli, tiks izmantots kaut kas cits. Kaut kas tāds, ko, iespējams, pretinieks nemaz negaida un kam negatavojas.

Svarīgākais