Latvijas emigrantus nomaina bēgļi

Kādā šobrīd populārā anekdotē teikts, ka pie Rīgas lidostas jāuzliek paziņojums, lai pēdējais izbraucējs neaizmirst izslēgt valstī gaismu...

Statistikas datu par to, cik daudz cilvēku jau izbraukuši, kā zināms, nav. Bildi veido tikai atsevišķas mozaīkas detaļas – it kā simt tūkstoši latviešu esot Īrijā, līdzīgi arī Lielbritānijā, daudz esot arī Zviedrijā u.c.

Izbraukšanas tendences ir biedējošas. Un vēl biedējošāk ir tas, ka daudziem šobrīd izbraukt gribošajiem jau ir vienalga, kurp doties, galvenais – prom no Latvijas, jo sliktāk nekā te diez vai kaut kur vēl var būt.

Šādi cilvēki vairs nav uzskatāmi pat par emigrantiem, bet gan tuvojas bēgļu statusam. Eiropā bēgļa statusu var piešķirt, ja persona pamatoti baidās no vajāšanas savā valstī, rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ. It kā jau šobrīd vēl nav pamata teikt, ka iespējamās bažas ir šobrīd pamatotas, taču iespējamie valsts attīstības scenāriji liek aizdomāties par to. Cik droši jutīsies latvieši un krievi konfrontējošā situācijā? Cik droši un nevajāti jutīsies tie, kam vēl būs darbs un attiecīgi arī noziedznieku iekārotā nauda un īpašums? Un cik droši jutīsies līdzšinējā politiskā elite, kuru nevarēs nevainot esošajās negācijās?

Arī Valsts prezidenta izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija aizvadītās nedēļas nogalē secinājusi, ka ekonomiskā nelīdzsvarotība var novest pie būtiskas sociālās nelīdzsvarotības, savukārt budžeta tēriņu samazinājums un nepieciešamība īstenot strukturālās reformas radīs sociālo spriedzi krīzes laikā. Komisijas eksperti arī brīdināja, ka politiska un ekonomiska krīze negatīva scenārija gadījumā var izvērsties arī par plašu sociālo krīzi un ļoti negatīvas apstākļu sakritības gadījumā vietumis pāries arī humānā krīzē.

Arī es esmu pārdomājis iespēju doties prom. Gan tāpēc, ka baidos no Stratēģiskās analīzes komisijas iezīmētās perspektīvas, baidoties par noziedzības iespējamo dramatisko pieaugumu, kā arī baidoties noskatīties uz Latvijas tautas nespēju pieņemt konkrētai situācijai atbilstošus secinājumus un no tiem izrietošo rīcību. Un arī tāpēc, ka grūti noskatīties uz cinismu pašu ievēlētajā valsts un pašvaldības pārvaldē.

Prom gan es nebraukšu. Tā ir mana Latvija, un es negrasos to atstāt bēgot. Kāpēc lai Latvijā paliktu tikai kustēties (izbraukt) nespējīgie, laupītāji un izlaupītāji? Manuprāt, katrs, kurš pieņem lēmumu neizbraukt, šobrīd kļūst par Latvijas sargu un neļauj te izslēgt gaismu...

Viedokļi

Infektoloģija man ir aizraušanās, nevis specialitāte. Šis raksts ir tapis nevis tādēļ, ka es kaut minimāli zināšanās par putnu gripu varu sacensties ar profesoriem Ludmilu Vīksnu, Ugu Dumpi, Indru Zeltiņu, Jeļenu Storoženko, Aigaru Reini vai Sniedzi Laivacumu, bet tādēļ, ka rakstu ātri un relatīvi vienkārši. Iepriekšminētos un arī citus infektologus es dievinu, apbrīnoju, ar patiesu interesi klausos viņu lekcijas un lasu viņu rakstus, un katram, kam manu zināšanu nešķiet pietiekami, aicinu vērsties pie infektoloģijas guru. Šī rakstiņa pamatā ir informācija, kas nāk no ASV slimību kontroles un prevencijas centra portāla (cdc.gov) un Amerikas Ārstu savienības žurnāla JAMA. Kāpēc Amerikas materiāls? Vienkārši – 6. janvārī izplatījās pamatota informācija, ka ASV miris pacients ar putnu gripu, bet Latvijas portālos un sociālajos tīklos izplatās baiļu raisoši stāstiņi. Žurnāls JAMA vienkāršu skaidrojumu ārstiem un pacientiem publicēja jau dažas dienas pēc notikuma, un es sekoju JAMAs piemēram.

Svarīgākais