Savulaik pazīstamais ģimenes ārsts Guntis Ķilkuts teica vārdus, kurus šobrīd varētu pāradresēt arī Latvijas sabiedrībai, – mums pašiem ir jāizvēlas, vai gribam būt slimi vai veseli? Mums diemžēl nav iespēja noteikt – saslimt vai nesaslimt, bet katram no mums ir iespēja izvēlēties – dzīvot un justies kā slimam vai arī kā veselam.
It kā neloģisks jautājums, jo kam gan gribētos būt patiesi slimam? Taču tie, kas ar slimību tās nejaukākajās izpausmēs nekad nav saskārušies, bieži piesedzas ar to, lai attaisnotu savu nevarēšanu un/vai negribēšanu.
Vēsture zina daudzus piemērus, kad cilvēks ir pārvarējis slimības grūtības, lai veiktu lielus darbus. Taču vēl vairāk ir to nezināmo piemēru, kad cilvēki ir meklējuši un atraduši atrunas gribasspēka trūkumam.
Jau vairākas nedēļas daudzi Latvijas politiķi un uzņēmēji ir slimi ar krīzi. Ar to var atrunāties jebkurā problēmsituācijā. Laikus nesamaksātie rēķini, laikus neveiktie darbi u. c. Varēja jau arī saspringt, taču, ja ir iespēja to nedarīt, kāpēc gan to neizmantot? Dažkārt šķiet, ka daudzi par krīzi pat tīksminās, nevis uztraucas.
Aizbildinoties arī krīzi, var dzīvot tikai šodienai. Slimie atrunājas, ka par nākotnes plānošanu varēs domāt tikai pēc izveseļošanās. Dzīvojot šodienai, var nedomāt par kvalitāti, klientu uzticību. Slimo taču sapratīs. Var atteikties no visa tā, kas iepriekš disciplinēja un uzturēja kustībā.
Aizvadītajā piektdienā biedrība Academia kopā ar portālu un žurnālu Jelgavniekiem.lv organizēja Jelgavas uzņēmēju un LR ekonomikas ministra Kaspara Gerharda diskusiju par uzņēmējdarbības vides uzlabošanas iespējām. Rezumējums – uzņēmējus interesē valsts līdzdalība ne tikai ar naudu, bet vēl vairāk interesē valsts amatpersonu pienesums dramatiskuma mazināšanā. Lai TV kadros redz ne tikai premjera un ministru samocītās sejas! Lai uzņēmēji un sabiedrība tiktu pārliecināta, ka krīze ir pārejoša, ka jau ir plāns utt.
Visapkārt dzirdama lepošanās ar to, cik nu kuram tagad grūti klājas. Nesadzirdēti un scenārijā neiekļaujas tie, kas turpina veiksmīgi darboties, taču tādu nav mazums. Ir pat tādi, kuriem sokas vēl labāk nekā iepriekš.
Latvijas cilvēki joprojām katru dienu dodas uz darbu, pelna, saņem algu. Līdzīgi kā iepriekš cilvēkiem joprojām ir un būs vajadzīgas ikdienas preces, nezudīs arī vēlme iepriecināt citus, atpūsties. Uzņēmēji norāda, ka patērētāji ir nonākuši nevis finansiālās grūtībās, bet gan masu psihozes iespaidā. Un jāārstē ir ne tikai ekonomika, bet arī cilvēku psihe.