Dārgs būs gads

Aizvadītais 2009. gads Latvijas valstij bija atmošanās smagās paģirās pēc eiforijas. Izrādījās, ka gan globālā krīze ir dziļāka, nekā šķita, bet jo īpaši nelāgā veidā bedrē ir iekritusi tieši mūsu valsts ar sabrukumu nekustamā īpašuma tirgus un būvniecības nozarē un finanšu caurvēju, ko radījis Parex bankas caurums.

Kā dzērājs ar trīcošām rokām pēc vakardienas zaudējuma spekulāciju azartspēlēs Latvija ir pastiepusies pēc aliņa – starptautiskā aizdevuma. Žļurgainā palīdzība uz kādu brīdi atvieglos ciešanas, taču pēc tam nelabums būs lielāks, jo aizdevums nav dāvana, bet parāds, kas jāatdod.

Tāpēc ne tikai šajā gadā, bet krietni ilgāk paredzama streipulīga plostošana no krasta uz krastu, no krācēm uz jaunām krācēm, no dzīrēm uz knapināšanos – tā būs atkarība, no kuras vaļā tikt būs ļoti grūti.

Ja 9. Saeimas vēlēšanas vēl varēja kaut kā saukt par Latvijas Republikas parlamenta vēlēšanām, tad 10. Saeima jau būs nevis jautājums par reālas varas iegūšanu, bet par sacenšanos par to, kurš tiks pie vietām pašpārvaldē valstī, kas ir caur un cauri zaudējusi savu ekonomisko un finanšu patstāvību. Kaut kāda autonomija jau mums būs atvēlēta, taču galvenās vadlīnijas noteiks Starptautiskais valūtas fonds, citvalstu stratēģisko pētījumu institūtu eksperti un zviedru pensionārus apkalpojošās bankas.

Pēc 10. Saeimas vēlēšanām notiks pārmaiņas. Taču tās nesolās būt kvalitatīvas, bet tikai kvantitatīvas – proti, nebūs principiāli jauna politiska spēka, strāvojuma. Figurēs tie paši vecie dūži, kalpi un dāmas. Kāršu kava tiks samaisīta, un vēlātājiem tad būs jāmēģina tikt gudriem, no kuriem trim ļaunumiem izvēlēties mazāko.

Tā kā latvju tauta kopš senseniem laikiem ir iecienījusi formulu trīs, arī 10. Saeimas vēlēšanās kaut kā tā sanāks, ka būs trīs piedāvājumi.

Pirmais no piedāvājumiem – Saskaņas centrs – gan nav latvju projekts, jo galvenais balsotājs par šo veidojumu ir tā sauktais krievvalodīgais latvijietis. Šim veidojumam pašlaik reitings ir pats lielākais, jo Saskaņas centram ir izdevies savā līgā sagraut otru šīs pašas nišas partiju PCTVL, kas iepriekš ir uzvedusies pārāk kašķīgi, par daudz nelojāli pret šo valsti. Latvijā dzīvojošie krievi tomēr balso par tiem, kas ir mērenāki, sološi strādāt labklājības labā, nevis apkarot še neesošo gansu fašismu.

Nav jāšaubās, ka Saskaņas centrs tad arī būs vislielāko mandātu skaitu ieguvušais politiskais spēks 10. Saeimā. Slikti ir tas, ka neadekvāti lielu ietekmi iegūst partija, kas nav nedz labēja, nedz kreisa, nedz liberāla, nedz citādi ekonomiskajā politikā identificējama, bet etniska. Etniskas partijas pārmērīgi panākumi modernajos laikos nav nekāda labā ziņa par mūsu valsti.

10. Saeimas vēlēšanas būs smags pārbaudījums LC/LPP, ZZS, TP, TB/LNNK, kā partijām, kas ir bijušas pie varas stūres ilgākā laikposmā un kurām visvieglāk uzkraut atbildību par visām nebūšanām un pašreizējo krīzes laika tizlību. Tizlība šīm partijām pa daļai ir tiešām pierakstāma, pa daļai ne.

Pie globālās krīzes šīs partijas nav vainīgas. Taču kaitinošs ir šo partiju bezraksturs, nespēja pretoties, piemēram, Valērija Kargina un Viktora Krasovicka diktātam, vai, piemēram, pašreizējā iztapšana katram no Rietumiem ielidojušajam ekspertam, kurš runā angliski. Tā vien šķiet, ja šodien būtu dzīvs 18. gadsimta grāfs Kaliostro, viņš pāris dienās noliktu uz ausīm visu Latvijas valdību un parlamentu un aizbrauktu nezināmās tālēs ar visu šīs valsts budžetu kravas lidmašības bagāžas nodalījumā.

Šai partiju grupai arī nāksies dzert rūgto rāvu par to, ka nav īstenojušās ilūzijas – ka kodiens treknumā ir beidzies ar zobu aplaušanu.

Iespējams, kādai vai pat kādām no šīm partijām vēlēšanu rezultāti liks atbirt no varas siles, nespējot pārvarēt 5% barjeru. Šo partiju līgā labākas pozīcijas ir ZSS, kurai pašlaik ir labs reitings, kam pamatā droši vien ir divi apstākļi: šī partija neālējas, neizlec ar uzbrukumiem konkurentiem vai partneriem, bet, kas pats galvenais – tai ir pieticis drosmes jau otrreiz par savu premjera amata kandidātu izvirzīt Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

Lembergam, kā zināms, starp Latvijas personībām ir pārliecinoši visaugstākais ļaužu uzticības kredīts. Taču te ir problēma – pirmkārt, Lembergs pats laikam vēl nav izlēmis, vai iesaistīties Saeimas vēlēšanu cīņās. Otrkārt, vēlēšanu likumā nav paredzēts, ka ļaudis varētu balsot parlamenta vēlēšanās par kādu personu. Jābalso par partiju listēm, svītrojot vai plusojot sev tīkamās vai netīkamās personas. ZZS un Lembergs tomēr nav viens un tas pats – uzskati mēdz būt pat ļoti atšķirīgi.

Vēl pie varas rausies politekonomisko interešu kopa – Vienotība –, kurā ietilpst pašlaik pie varas esošais Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība ar Aigara Štokenberga Citu politiku kā piesūcekni piedevā un Sarmīti Ēlerti kā gaismas metēju un atmodinātāju no pakaļas.

Visā cilvēku vēsturē vienmēr tā ir bijis, ka krīžu un satricinājumu laikos ir bijuši personāži, kas cenšas uzmesties par mesijām. Latvija un 2010. gads nebūs izņēmums. Šā veidojuma stratēģi, polittehnologi jau ir izdomājuši stāstu. Stāsts ir apmēram tāds, ka Vienotība būs partiju kopa, kuras sastāvdaļas cita citu kaislīgi mīl, kas ir pret valsts nozagšanu, korupciju un citām ļaunām parādībām, kas ir pret trim oligarhiem jeb AAA. Šī kopa sastāvot no politiķiem, kuri ne mazdrusciņ nav bijuši pie varas agrākos laikos un nav vainīgi pie fiskālās ķibeles, un tādā garā.

Te jāteic, ka ir jau gan bijuši arī agrākos laikos Latvijā visādi vēlētāju apmuļķošanas gājieni, taču Vienotība tad nu ir kaut kas īpaši cinisks.

Ar realitāti skaudri disonē jau pats nosaukums Vienotība, jo pat paši dalībnieki jau tagad nespēj noslēpt, ka saies matos, kad būs jādala iegūtā vara. Ar lielām mokām tad nu ir panākta vienošanās, ka vismaz līdz vēlēšanām šķelšanās nenotiks. Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība nav kādas dažādas partijas, bet vienas anštaltes dažādas frakcijas, kuras iepriekš bija sakašķējušās, taču tagad tā kā atkal sanāk kopā – it kā divas atšķirīgas vienības.

Liela daļa šā veidojuma vilcēju – Ģirts Kristovskis, Aigars Štokenbergs, Artis Pabriks, Vaira Paegle un daudzi jo daudzi citi ir kā žurkas, kas, sajutušas nelāgu šūpošanos savā līdzšinējā kuģī, ir steigšus pārskrējušas uz jauniem politprojektiem.

Dažs no viņiem, piemēram, Kristovskis, pats diezin vai uzreiz tekoši spētu noskaitīt, kurās varas partijās līdz šim viņš vēl nav bijis un kādus ietekmīgus amatus šajā sakarā nav ieņēmis.

Otrs šā veidojuma publisko personāliju slānis ir virkne neveiksmīgu uzņēmēju, padzītu banku klerku, nespējnieku savos augstajos valstiskajos amatos, piemēram, Aleksejs Loskutovs, bijušais KNAB priekšnieks. Pats kroņvainagojums un kā tautas modinātāja vīkšās uzstāties Sarmīte Ēlerte – persona, kas ir ilgstoši veidojusi šīs valsts politiku, kas ir viegli salīdzināma kā visīstenākā oligarhe šā jēdziena klasiskajā izpratnē, kas ir arī nolaidusi uz grunti neķītri prihvatizēto laikrakstu Diena un kuru tās īpašnieki visbeidzot ir maigi palūguši aizvākties no galvenās redaktores posteņa.

Piedevām Vienotības sastāvdaļas vēl pamanās uzstāties kā nacionālas, lai gan ar Latvijas nacionālajām interesēm tām realitātē nav nekā kopīga. Vienotības intereses, no vienas puses, noteiks Džordžs Soross, kura ideoloģiskajos uzstādījumos nav vietas nacionālai valstij; no otras – šā veidojuma politiķus kā marionešu lelles raustīs arī Latvijas tranzītbiznesa nozari Krievijai pārdotgribētāji jeb tā sauktie Ventspils mēra oponenti.

Šis liekulības, intrigu, melu midzenis tad būs trešais ļaunums no trim, starp kuriem būs jāizvēlas vēlētājam. Taču atpazīt šos vilkus jēru ādās nebūs viegli, jo viņu slavināšanā tiks ieguldīta milzīga nauda, liels daudzums plašsaziņas līdzekļu. Šis gads spēles ziņā solās būt interesants, taču rezultāti šajā sportā nebūs iepriecinoši – skatītājiem par biļetēm būs jāmaksā diezgan dārgi. Bet nu tomēr ir vērts mēģināt cīnīties, balsot, kļūdīties un atkal sākt visu no jauna.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais